Harmonium

“Dzīvosi! Ko ta tur!” – kāda balss iesāk skaidrā latviešu valodā. Tālāk gan viss vienā nevalodā, šķiet, franciski. Visviens, man liekas, ka dziedātājs ir tautietis, un es uzsāku pat neatkarīgu izmeklēšanu, kurš no mūsējiem prot tik ģeniāli maskēties. Nē, tie ir kaut kādi stulbi kanādieši no Kvebekas. Jūtos vīlies, un mana kvēlā interese par grupu pamazām apdziest. Nav viņi slikti, bet arī ne ģeniāli. Planē kaut kur starp folku un progroku.

Šaiba manās rokās nokļuva krietni vēlāk – kā “carisma smagais mantojums”. Vispār man tādu ir veseli divi – Kriša vinila kolekcija un manas vecākās meitas sīži. To ir salīdzinoši daudz; turklāt daudz tādu lietu, kas man ir jaunums. Jaunums man, saprotams, citādāk mana meita laikam pakaļ nav skrējusi. Tur, piemēram, ir laba čupiņa ar The Band, kuru es tomēr tā īsti nespēju iemīļot. Jā, un starp tiem arī šis Harmonium 1974. gada dubult CD komplekts; grupai tas ir pirmais.