Loms

Pirms pāris gadiem rītā, kad bijām nolēmuši doties ceļojumā uz Rumāniju (Ingrīda bija pat sapirkusi končas trūcīgajiem rumāņu bērniem), mēs kaut kur pie leišu robežām pārdomājām, un Rumānijas vietā devāmies uz Horvātiju. Galu, galā – kāda starpība? Virziens taču aptuveni tas pats. Kopš tās reizes tik krāšņi pamainīt savus nodomus mums vairs nav paveicies, jo ceļot parasti sanāk ar lidmašīnām, kurām jebkāda “fleksibilitāte” ir sveša – tā var izpildīties tikai tad, ja ceļā dodamies ar auto. Šorīt mēs pārdomājām un tā vietā, lai dotos makšķerēt kaut kur pie Limbažiem, izvēlējāmies Kārsavu. Šoreiz ideja bija mana. Es neskaitāmas reizes esmu bijis Krāslavā, bet Kārsavā – ne reizi. Fonētiski abas vietas ir tik līdzīgas, ka man šķita, ka šī netaisnība, t.i., netaisnā izturēšanās pret Kārsavu ir jāmaina.

Sacīts – darīts. Dodamies Kārsavas virzienā. Vispār mums patīk braukt ar auto, kur acis vien rāda. Mazliet skumji pašķielēju uz makšķerēm, kuras ir mums līdzi, jo visticamāk tās netiks lietotas – pie Kārsavas nav godīgu ezeru, ja var ticēt Guguļa kartēm.

Pirmā apstāšanās ir Rēzeknē – kaut kā ir sanācis, ka šajā pilsētā ieturam azaidu. Šoreiz vietējā kebabnīcā. Ar ātrajām uzkodām parasti ir tā – tu tās dievini, kamēr esi izsalcis un ienīsti, kad esi pierijies. Tālāk braucam, iegriežoties ikkatrā vietā, uz kuru ved brūnās, smuko vietu norādes. Garais stāsts īsi – Latgale joprojām ir bezgala skaista.

Tā iemaldāmies Bērzgalē, kur “drognula ruka molodova hirurga” – kā dzied Cojs. Tas ir, ezeri izskatījās tik brīnišķīgi, ka mēs nolēmām apstāties kādā no viesu mājām un kaut nedaudz pamakšķerēt. Tāda vieta atradās. Tikai ne gluži tāda, kā bijām to iztēlojušies. Viesu māja vai kempings bija pie pavisam neliela ezeriņa, kas man vairāk atgādināja dīķi. Visviens – saimnieks apgalvoja, ka tas ir 7 metrus dziļš – pats esot mērījis dziļumu ar kārti.

Iekārtojamies uz peldošās laipas un iemetam mūsu “bada pātagas”. Cik necik ilgi un manai makšķerei pludiņš droši un neatvairāmi – gluži kā pēc grāmatas – pazūd zem ūdens. Piecērtu un jūtu, ka lieta būs nopietna – zivs pretojas vareni; labi, ka talkā nāk Ingrīda ar izceļamo. Karpa! Mēs saskatāmies. Ja te ir karpas, noteikti būs arī līņi. Tā izrādās vistīrākā patiesība. Lai lieki nekavētu ar makšķernieku stāstiem, pateikšu, ka noķērām piecus līņus, trīs karpas un vēl lērumu raudu piedevām.

Tālāk gan tik jauki vairs negāja. No rīta, kad piecēlāmies, atklājām, ka kāds vai kāda ir saimniekojis pa mūsu zivju tīkliņu, un tas atraisīts brīvi planē ūdenī turpat pie laipas. No zivīm tajā palikuši tikai trīs mazākie līņi un dažas raudiņas. Nezinu, vai zivis izbēgušas, vai arī kāds izsalkuma mākts indivīds tās ir savācis, bet fakts paliek fakts – lielākā daļa mūsu loma ir prom. Gandrīz vai žēl palika, jo biju jau iedomājies, kā grilēšu līņus. Karpas gan būtu atlaiduši jebkurā gadījumā – tās nevar uzglabāt.

Labi, kas ir, tas ir, kā nav, tā nav – kā esot teicis Dr. Kārlis Ulmanis. Ir jāmāk priecāties par mazumiņu. Iztīrām zivis un braucam uz Kārsavu, kas ir tepat līdzās. Nu nekā pārlieku smuka tur nav. Katrā gadījumā Varakļāni, kurus nezināja kuram novadam pievienot, mums patika pulka labāk. Arī tālāk viss gāja uz leju vien. Sāka līt, un nekas superforšs vairs neatgadījās. Beigās galīgi saguruši atgriezāmies Rīgā. Vienīgi, atskatoties uz makšķerēšanu, jāsaka, ka tik lieliski mums nav veicies nekad. Zivis ķērās, kāti liecās, spoles dziedāja; es no peldošās laipas gandrīz iemontējos ūdenī, glābjot Ingrīdas lielo līni – neesmu pieradis, ka laipa tā šūpojas. Beigās, viscaur novārtījies līņu gļotās, biju laimīgs un apmierināts, kā nekad agrāk. Jā, makšķerēšanas prieku jau nevar nozagt.