In Memoriam

Ja pasaulē fani dalās bītlu un stones piekritējos, tad Latvijā šāds mačs ir starp Paulu un ImKu. Jāatzīstas, ka manai uzmanībai šī sacensība paslīdēja garām, jo Paulu, kā jau Establishment pārstāvi, es centos ignorēt, kamēr Kalniņa klātbūtni mūzikā es gandrīz nesamanīju. Un kā gan to samanīt? Ja nu vienīgi, kad kādā kompānijā dziedāja “Polš, ar ko tu sāksies? Sācies ar klusu vārdu...” Bet ar to, protams, nebija gana. Bija gan dzirdēts, ka ir aizliegtas filmas un teātra izrādes, kur skan “Četri balti krekli” un “Nāc uz manām trepēm spēlēties”, tomēr tas viss bija dikti fragmentāri. Mūzikā tajā laikā valdīja R.Pauls. Viņš noteica, ko ierakstīt un ko ne. Ja kāds alka panākumu, t.i., ierakstīties, tad viņam bija tikai viens ceļš – jāspēlē kopā ar Paulu. Tad Latvijas publika spiedza no sajūsmas, ka Pauls jau atkal ir atklājis jaunu talantu, bet es pie sevis norūcu, ka vēl vieni ir pārdevušies. Protams, Imants Kalniņš un Menuets šādu ceļu negāja, un vienmēr palika kaut kur dziļi pagrīdē (gandrīz uzrakstījās pakaļā).

Pēc Brīvības atgūšanas, situācija strauji mainījās. Es sāku apmeklēt Imantdienas, un Menueta mūziku iepazinu salīdzinoši labi. Tas bija tik aizkustinoši – stāvēt pirmajās rindās pie skatuves – tieši kopkora paša vidū, un vērot, kā Kukuvass cenšas pārdziedāt fanus (fanes). Reiz mana vecākā meita pat nokļuva aizkulisēs, kur palūdza Menuetu nodziedāt “Četri balti krekli”. Lūgums gan tika noraidīts, bet pirmā dziesma pēc pārtraukuma bija tieši “Krekli”. Kopš tās reizes Imantdienās tā izskanēja regulāri.

Tā tas turpinājās līdz ImKam aptumšojās prāts. Varbūt viņam nepatika, ka publiku maz interesēja maestro paša uzstāšanās pirmajā daļā – visi gaidīja Menuetu ar klasisko repertuāru. Nav jau tā, ka Kalniņam pašam neaplaudētu. Tomēr sajūta bija nepārprotama – ar Menueta parādīšanos uz skatuves uzreiz mainījās gaisotne – koncerts bija beidzies, sākās svētki. Varbūt tas ImKam krita uz nerviem, un viņš pārstāja Menuetu aicināt uz Imantdienām, bet es – tās apmeklēt.

Aizmuldējos. Jā, visu to laiku es biju pārliecināts, ka Menuets nekad nav ierakstījies, un viņu pirmais publikai legāli pieejamais albums ir In Memoriam. Tad Klāss iemeta man sejā, kad jau 70to beigās visos veikalos bija pieejams šis “Dzeguzes balss”. Vau! Man tas bija pārsteigums! Un tagad vēl Ģirts paziņo, ka šo disku veikalos burtiski pakaļ meta. Mani tas mulsina, jo neko tādu neatceros. Man gan albuma iznākšanas laikā bija 21 gads, un, iespējams, es neko nemanīju, kas notiek mūzikas veikalos. Varbūt.

Dažkārt aizdomājos, kas būtu, ja arī Menuetam (un daudziem citiem) būtu piekļuve ierakstiem studijā. Kāda tad izskatītos latviešu XX gadsimta populārā mūzika?