Baigās slēpes!
Nolēmu atvadīties
no slēpēm, nē, no slēpošanas – es gribēju teikt. Saulītē ir tik silts, ka pirmā
doma – šāds laiks nav slēpošanai. Izrādās, ka ir gan. Nekad dzīvē tik
brīnišķīgi nav slīdējis. Tu tikai mīņājies pa čagano sniegu, brīžam atspiežoties
uz nūjām, bet slēpes tevi pašas nes uz priekšu. Pasakainas sajūtas!
Bijām iecerējuši mazu
līkumiņu pieklājības pēc, bet rezultātā noslēpojām kādus kilometrus desmit, kas
– atceries savus gadus! – ir pat ļoti labi. Saule spīd tieši sejā, un šo sajūtu
var salīdzināt tikai ar slēpošanu kaut kur Alpos. Tikai pietrūkst kafenes, kur
pasūtīt pāris bombardino vai ko citu tikpat jauku. Lai gan – labi vien ir. Es
gavēju (nelietoju alkoholu) jau trešo nedēļu, vēl piecas jānoturas... Tad gan
piedzeršos tā, ka suns ģīmi laiza – kā kādreiz mēdza teikt mana nelaiķa māmiņa.
Pārnāku mājās.
Izrādās, ka šie iespundējuši Lembergu, kamēr es slēpoju. Šo augoni jau sen
vajadzēja pārdurt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru