Atkal pohas

 

Kad nav naudas, dzert nevar, kad ir, tad neļauj. Nē, šis nav par Emīla nedarbiem, un pat ne par dzeršanu. Šis ir par paģirām vai pohām – kā mēdz teikt latvieši. Man šausmīgi riebjas pamosties, kad tu nezini, ir tev pohas vai nē. Ja nav, saņemies un apspied vieglo nelabumu, kas tevi vajā un sāc kaut ko darīt. Ja ir, tad izvēlies ciešanām stratēģiju – vai nu guli nekustīgi un stoiciski ciet vai arī sāc sevi aktīvi spīdzināt – dzer ūdeni, skrien vemt un taml. Bet, ja tu īsti nezini, tad mētājies pa mājām kā Dieva nepieņemts – centies ieklausīties savā orgānismā, vai netiks dota kāda norāde, kādā zīmē nāksies vadīt šo dienu.

Visā šajā stāstā stulbākais ir tas, ka agru vai vēlu uzmodīsies tava labākā puse, un tad nāksies izlemt – paģiras vai nē; sievietes nemīl nenoteiktību. Viņas vēlas zināt, vai vīrs apdarīs visus darbus, kas no viņa tiek gaidīti, vai arī visu dienu necelsies no gultas un ar asarām pielijušām acīm vērsies Visumā. Sievietēm vispār der abi varianti. Pirmajā labums no vīra ir tīri praktisks, bet otrajā – garīgs. Tas ļauj lasīt bezgalīgu morāli, ka nedrīkst jaukt šņabi ar vermutu – pardon! – manā gadījumā vienkārši alu ar vīnu. Pat tad ne, ja šī procesa laikā karsējies pirtī.

Man šķiet negodīgi, ja tiek izmantots kāda vājuma brīdis, un tevi šādi apstrādā, kad tu nespēj ne tikai pretoties, bet pat kārtīgi pār lūpu pārspļaut. Man jau tā ir slikti, kāpēc to visu vajag vēl vairāk sagandēt, lasot morāli. No otras puses, kad tad lai sieva to dara? Skaidrā prātā – nav pamata. Pasākuma jautrajā daļā, tas ir, dzerot – nav nozīmes, jo tad neviens tāpat viņā neklausās. Atliek vien šis brīdis, kad upuris ne tikai nespēj pretoties, bet pat nespēj nomukt kur malā.

Ak, Dievs! Kā man gan nākas ciest!