Ceļgals

 Auklēju savu kāju. Pareizāk sakot, ceļgalu. Mēģinu atrast stāvokli, kad tas nesāp. Mazliet iespringstu, lai izstieptu kājas taisnas uz kafijas galdiņa. Nē, nav labi – ceļgalā smeldz. Nolieku otru kāju apakšā – nē, šādi paliek tikai sliktāk. Sāku slimo kāju lēnām saliekt, lai saprastu, kādā leņķī sajūta ir vispieņemākā. Šķiet, atbilde ir 10 grādi. Tikai šādi sēdēt ir sasodīti neparocīgi (ir tik dīvaini lietot vārdu “parocīgi”, domājot par kājām). Tomēr sāpe sameklē manu ceļgalu arī šādā stāvoklī, un es nolaižu kājas uz grīdas. Fū! Bet šādi taču ir pavisam labi! Kāpēc es meklēju idiotiskas pozas, ja varu sēdēt kā cilvēks? Zinu jau, kāpēc. Drīz smeldze atkal atgriezīsies, tā paliks arvien stiprāka, un man atkal vajadzēs meklēt kādu eksotisku pozu, kas uz mirkli šķiet pieņemama.

Jā, vecums nav nekāda izprieca. Ārsts teica, ka manu neparasti līko kāju ceļgali esot vienkārši izdiluši. Būtu tās taisnas, kā cilvēkam, tad slodze ceļgala skrimsli slogotu vienmērīgi, un nekādu problēmu nebūtu. Toties tagad meniska viena mala ir nolietojusies; tās vienkārši tur vairs nav. Ko šādā stāvoklī darīt, ārsts nezina. Ja nu vienīgi nozāģēt man ceļgalu un iemontēt tur titāna locītavu. To es nevēlos. Vienkārt, man ir žēl naudas. Otrkārt, es negribu, ka man zāģē ceļgalus – es baidos. Ja nu ārsts ņem un nozāģē šķībi? Nē, tas nav priekš manis.

Acīmredzot sadzīvošana ar pastāvīgām sāpēm ceļgalā būs mana jaunā realitāte. Kad lietoju pretsāpju tabletes, sāp mazāk, bet cik ilgi sēdēsi uz ripām? Pa druskai smērēju ceļgalu ar kaut kādu gelu; tas mazliet palīdz, bet tikai ļoti mazdrusciņ.

Tomēr no pastaigām pa mežu atteikties nespēju. Patiesībā esmu to jau izmēģinājis – pāris nedēļas auklēju kāju un nekur negāju, cerot, ka paliks labāk. Nepalika. Tad pamazām sāku mācīties klibot, t.i., iet, nenoslogojot savu kreiso. Domāju, moška tas līdzēs. Nelīdz ne locekļa. Tad nu es šorīt lūkoju kāju likt tā, it kā man nenieka nesāpētu. Vismaz no malas tā izskatās jēdzīgāk. Vispār tā bija pat labāk, bet es pārāk ātri sapriecājos, noejot garāku gabalu – gandrīz pusi no agrākās parastās distances. Tas bija aplami. Ceļgals, kas vienu brīdi bija turējies tīri labi, beigās atsāka sāpēt. Ko lai saku? No kļūdām jāmācās.