Baigās piezīmes

 

Jauns gads, jaunas apņemšanās, jauns viss. Kā gan tas viss apnicis! Vajadzētu izdomāt kaut ko vienu, bet sakarīgu, un tad pie tā arī turēties. Kā reiz pirms daudziem gadiem, kad atmetu smēķēšanu. Atceroties šo varoņdarbu, mana sirds joprojām pildās ar prieku un lepnumu. Jā, toreiz bija baigā motivācija – veselība un naudas ekonomija. Bet vai tad tagad tā nav? Uz spēles likta, tā teikt, cilvēka acu gaisma, bet es te vēl spriedelēju par motivāciju!

Jā, redzi vajadzētu atpūtināt. Asarojošas, iekaisušas acis, ar kurām neko jēdzīgi vairs nav iespējams saskatīt – tas nekur neder. Sēdēšanu pie kompja vispār vajadzētu ierobežot līdz četrām stundām dienā. Tas ir pilnīgi pietiekoši. Īpaši, ja ņem vērā, ka smadzenes resurss man velk tikai divi stundas. No rītiem pastrādāšu, bet pēcpusdienās vairs “ne locekļa”. Un vienu dienu acīm vispār vajag brīvu. Nekāda datora, nekāda interneta. Svētdienās strādāt ir kaitīgi.

Vai tik tas nav pārāk ambiciozi? Tieši šodien ir svētdiena, tad jau sanāk, ka ir jāsāk tagad. Nē... Kāds nē? Nekāda interneta, nekādas ģīmjgrāmatas, nekādu ekrānu! Šeit un tagad!

Dažkārt es pats apreibstu no sava gribasspēka stipruma. ES ESMU IEROBEŽOJIS INTERNETA LIETOŠANU! ES SPĒJU KONTROLĒT SAVU ATKARĪBU! Ēdot brokastis, lasu gadu vecu “IR” un klausos LR3. Planšetes, kurā parasti lasu rīta ziņas, nav pat uz galda.

Paēdis dodos istabā un samulstu. Ko nu? Esmu vienīgais augšā – visa māja vēl guļ. Ko man sadarīt? Varētu pierakstīt naktī redzēto sapni, kur pabiju Onkuļa Toma koncertā. Koncerts bija unikāls ar to, ka tajā piedalījās veseli Tomi Veitsi – viens no Early Years, bet otrs “regulārais” no “Nighthawks at the Diner”. Dievīgs koncis! Tad apķeros, kā tad es domāju rakstīt, ja kompis ir noliegts kā suga? Varbūt tomēr uztaisīt mazu izņēmumu? Nē, nedrīkst. Pusstundu pēc dzelžainas apņemšanās... Pat tādam kā es tas ir vienu izmēru par traku.

Bet ko lai dara? Atkal lasīt to sasodīto Markesu? Vakar tas man tīri labi gāja iekšā, lai arī ar šo autoru es neesmu liels draugs. Nē, vajadzētu lasīt ko tādu, lai nejaušs vērotājs – un tādi ir iespējami, jo mājās ir ciemiņi – padomātu, ka es esmu intelektuāls cilvēks. Paskatos grāmatu čupiņā uz groza, un manai acij uzkrīt veselas divas. Kuru ņemt – Emīliju vai Silviju? Nē, dzejai nejūtos gatavs un pasniedzos pēc “Baigajām piezīmēm”.

Atjēdzos tikai pie pašnāvības alternatīvu analīzes. Lai arī cenšos lasīt nesteidzoties, izgaršojot Silvijas stilu, es nespēju sabremzēties vai atrauties. Daļa no piezīmēm šķiet jau agrāk manītas ģīmjgrāmatā, bet vēlāk piemirstas, citas pavisam svaigas, bet tās visas modina manī smaidu. Bet pie pašnāvībām es sāku skaļi smieties. Nomaitāt sevi ar caurejas zālēm! – lūk, tā tik ir ideja! Es reiz biju ieslīdzis līdzīgās pārdomās, bet neko vairāk par nošaušanos pie miskastēm un slīcināšanos nespēju izdomāt. Nošaušanās atkrita pati par sevi. Es, atšķirībā no Silvijas, to biju iecerējis paveikt šautuvē. Tomēr braukt uz centru, lai tikai varētu nošauties, likās baigi stulbi. Tāpat kā slīcināties – ūdens taču ir auksts. Kurš gan var tādā ielīst?

Nuja, atlikušo pusi izlasīju vakarā. Tā man tik ļoti neaizrāva, jo varbūt traucēja izdzertā vīna pudele, vai arī tas, ka “Liedaga piezīmes” man ir vēl svaigā atmiņā no ģīmjgrāmatas. Turklāt, pretēji manām cerībām, Dzelzs Malkas Cirtējs tajās tā arī neparādījās.

Tā es pārdzīvoju vienu dienu bez kompjūtera. Kas būs mans glābējs nākamsvētdien?