Fekālā laime

 

Man apbrīnojami labi, varētu pat teikt vērienīgi, iziet vēders. Tur aiziet manas cerības uz laimi, - es nodomāju. Bišķi dīvaina doma, vai ne? Var pat likties, ka es būtu kāds aizcietējumu cienītājs. Tā nebūt nav – es varu visu paskaidrot. Tikai tas prasa laiku.

Es katru rītu ceļos agri – man tas nav grūti, jo es konvertēju savu bezmiegu agrā rīta pastaigā. Man patīk nūjot un vērot, kā svīst. Kā svīst ausma. A ko jūs padomājāt? Pirmajā pusstundā mani parasti pārņem taisni neticams mundrums, un es nereti sāku apsvērt, vai man nevajadzētu piestrādāt pie sevis, lai es būtu jaunāks un smukāks. Nu, labi – jaunāks es nebūšu, bet smukāks es noteikti varētu palikt. Ja vien spētu atbrīvoties no tauku maisa, kas man karājas priekšā, neļaujot bez spoguļu palīdzības apskatīt vīrietim svarīgākās vietas un lietas. Skaidrs, ka pēc rīta pastaigas vajadzētu pastrādāt ar hantelēm – tas manam skaistumam noteikti nāktu par labu. 6paku uz vēdera vienā treniņā gan neiegūt, bet, kā esot teicis kāds ķīnīzers, jebkurš ceļš sākas ar pirmo soli. Kāpēc gan šorīt to nespert?

Šādas domas parasti dominē pastaigas pirmo pusstundu. Es eju pa ezermalu, saule lec, un mana sirds burtiski dzied. Tad lēnām manas domas novirzās praktiskā gultnē. Piemēram, kāpēc mobilo sakaru operatoriem ir tik nejēdzīgi tarifi; kāpēc nav iespējams nopirkt priekšapmaksas datu pārraides karti bez laika ierobežojuma? Tā tu ej un prāto, ej un prāto, līdz ievēro, ka tik mundrs nemaz vairs neesi. Nogurums kā mella nakts mācās virsū, un tagad tu nožēlo, ka neapdomīgi es apņēmies tos 20 ar hantelēm virs galvas, 20 bicepsiem, 10 ar taisnām rokām un vēl 20 reižu atspiesties pirms un pēc. Īpaši jau to pēdējo. Dažkārt skatos jeņķu filmas, kur visādi slepenie aģenti, gatavojoties pasaules glābšanai, atspiežas uz rokām vispār bez kādiem ierobežojumiem. Tik pumpējas un pumpējas. Es skaidri zinu, ka pēc 20 iestājas brīdis, kad katra nākamā reize dodas “čerez ņe mogu” – prieka tādā sevis mocīšanā ir maz. Tomēr atteikties no nodoma ir pārāk pazemojoši – kā pēc tā tu spēsi sevi cienīt? Tāpēc arvien gausākā solī dodos tālāk pa meža taku. Un pēkšņi – laime! Sajūtu spiedienu vēdera apvidū – tas ir drošs signāls, ka vajag sevis pēc – pa lielajām darīšanām. Gājiens uz tualeti atbrīvo no pašmocīšanās pumpējoties un cilājot hanteles. Kāds varētu teikt – nu ņem un nokārtojies un tad ej ārā un vingro! Nē, ne tur ta bija! Ja tu esi iegājis istabā, tas nozīmē, ka kedas ir jau novilktas – Ingrīda neļauj ar āra apaviem iekšā nākt. Var uzvilkt tās atpakaļ? Nu, varbūt ka var. Bet vai var atgriezt dabā ietaupīto tualetes papīru? Es pēc nokārtošanos tūlīt pat dodos dušā. Ja es pa vidu vēl atslaucītos, tā būtu skaidra dabas postīšana. Veltīga. Domāsim zaļi!

Jā, bet šorīt man iziet vēders pirms došanās staigāt. Līdz ar to aizpeld manas cerības uz laimi, tas ir, iespējamība, ka pēkšņas spazmas varētu mani paglābt no rīta rosmes, ir zudusi. Vispār jau tā negadās pārāk bieži, bet vai tad tas ir svarīgi? Svarīga ir pati iespēja, ka cilvēkam var arī palaimēties. Cilvēkam ir tiesības ticēt laimei.

Tas ir tas, ko es ienīstu pie interneta blēžiem, kas sakās esam prinči, kas grib dāvāt tev miljonus ar īsziņas palīdzību, ja vien tu uzticēsi viņiem tādu nieku kā bankas rekvizītus. Vai arī noliksi pāris štukas formalitāšu nokārtošanai. Šie blēži atņem cilvēkiem tiesības cerēt, ka viņiem varētu kādreiz dzīvē uzsmaidīt laime. Ka varētu paveikties – tāpat, bez kāda iemesla. Ar šādu domu ir daudz vieglāk dzīvot.