Prāta aptumsums

 

-          Mēs ne tikai pazīstam Latviju; mēs arī zinām, kas ir Lāčplēsis, - viesu mājas saimnieks, blēdīgi smaidīdams, piezīmē.

-          Kā tā? – mēs gribam saprast, kas slēpjas aiz šī paziņojuma.

 Tas, ka kāds Latvijas sakarā zina ko vairāk par Rīgu, protams, ir glaimojoši. Lai arī pats Lāčplēsis man nekad nav šķitis tas, kas mūs, latviešus, vislabāk raksturo. Patiesībā es vienmēr jūtos mazliet neērti, ja kāds nelatvietis man prasa, kas ir Lāčplēsis un ko tāds ziemā ēd. Tas man liek domāt, cik dziļi kompleksos bija iedzīti mūsu senči, ka viņiem kas tāds bija jāizgudro.

 -          IX. gadsimtā Rumānijā bija kolhozs ar tādu nosaukumu, - nesatricināmā mierā paziņo saimnieks. Nu gan dirš – es nodomāju, bet vecis vienā mierā turpina – Es jums varu parādīt uz kartes, kur tas atradās.

Tomēr saintriģēja, maitas gabals – es atkal padomāju un noliecos pār galdu, kur saimnieks šķirsta mūžvecu atlantu.

-          Te tas ir, - beidzot viņš uzvaroši paziņo.

Es paskatos kartē un sastingstu – saimnieka ne pārāk tīrais pirksts rāda uz vietu kartē, ko visi mūsdienās pazīst ar nosaukumu Amerikas Savienotās Valstis.

 STOP! Tas ir par daudz! – es nolemju un pamostos. Mirkli veros griestos, kas par spīti agrajai stundai ir gluži labi saskatāmi – pavasaris ir klāt, un aiz loga ir pulka gaišāks nekā, piemēram, pirms nedēļas. Paskatos pulkstenī – vēl nav seši, ir vēl par agru suni vest staigāt. Citādāk tas lopiņš pavisam izlaidīsies un gribēs, lai viņu staigina pat nakts vidū.

 Bet tas gan bija murgs! – es atceros rumāņu “Lāčplēsi”, kas aizņem teju visu ASV teritoriju. Kā kaut ko tik stulbu var nosapņot? Vai nevar būt tā, ka es sajūku prātā no sākuma zemapziņā, bet pēc tam pa īstam, pilnā apmērā? Sapnī var krist bezdibenī un pārvērsties par putnu – tas normāli, bet rumāņu “Lāčplēsis” – tas ir vienu izmēru par traku.

 Vai prāta aptumsums varētu būt saistīts ar gavēni? – es pēkšņi iedomājos kādu pusstundu vēlāk, soļodams ar suni pa meža taku. Jau astoto nedēļu es neēdu saldumus un nelietoju alkoholu. Jā, un, protams, neēdu arī gaļu, bet šāds sīkums nešķiet pat pieminēšanas vērts, jo ir vēl viena lieta – varbūt pati galvenā – no kā es atturos. Es ģīmjgrāmatā pārstāju sekot to cilvēku izteikumiem un komentāriem, kuri man kaitina vai arī gluži vienkārši neliekas forši. Pamazām šis pulciņš ir krietni pieaudzis, un tajā ir daudzi cilvēki, kas pavisam noteikti ir čum gudrāki par mani. Ko tas liecina par mani? To, ka esmu gatavs rumāņu “Lāčplēsim”? Bet varbūt mani kretinē tas, ka pēc nedēļas es būšu nevienam nevajadzīgs bezdarbnieks - un varbūt jau pavisam drīz varēšu dungot - when my earthly race is over and I'm ready for the clover... Neviens taču nav mūžīgs, vai ne? Neviļus iešaujas prātā Saeimā nenotikusī debate par eitanāziju.

 Pa to laiku esmu izgājis jau pie ezera, un arī saule ir uzlēkusi. Tās staros ezermala mirdz un laistās. Tuvojas pavasaris. Lai arī ūdens gar krastu joprojām ir ledū, bet vietām rēgojas sniegs, var just, ka pavasaris ir gandrīz jau klāt. Tas nāk!

 Starp divām atmošanām šīm

Pat sniedziņš ir no gaisa biris.

Nu ko lai atbild debesīm?

Ka vairāk negribu būt miris?