Šimkus

 Klausoties Šimkus uzrunā pirms koncerta, mani pārņēma divējādas jūtas - vai priecāties par pianista spēju spriest patstāvīgi un atšķirīgi no vispārpieņemta viedokļa, vai arī justies apbēdinātam, ka šāds neapšaubāmi gudrs cilvēks savus spriedumus balsta uz nezināšanu. Skaidrs, ka manas pārdomas šajā sakarā ir nenozīmīgas - tāpat vieni spiegs no sajūsmas par Šimkus uzdrošināšanos - tu tik esi puika! - kamēr daudzi citi iespējams pat boikotēs mākslinieka koncertus, uzskatot, ka viņš, būdams tumsoņa vienā sfērā, nevar būt atzīstams meistars kādā citā.

Mani tas noved pie pārdomām, cik gan bieži mūsdienās tā notiek - mēs līdz galam nezinām, bet spriežam. Un ne vienmēr un ne visās jomās ir iespējams precīzi pateikt - te, dārgais draugs, tu maldies - cipari vai fakti rāda pavisam ko citu. Kā vispār jūtas speciālisti vai eksperti kādā jomā, kad mazizglītota publika attīsta savu "īpašo" viedokli? Šķiet, es pats to nekad neuzzināšu, jo nav tādas jomas, par kuru es droši varētu apgalvot - es esmu eksperts! Jā, es dažkārt interesējos un iedziļinos kādā jautājumā, bet tas nenozīmē, ka es būtu kāds zinātājs.

Bērnībā gan man bija viegla dzīve - manam radītājam mīļākā grāmata bija Konversāciju vārdnīcas. Turklāt viņš interesējās par ļoti daudz ko, un, ja man uzradās vēlēšanās uzzināt absolūto patiesību vienā vai otrā jautājumā, man tikai bija jāuzdod jautājums Sencim, un es saņēmu kompetentu viedokli. Protams, tālāk lietot to gan nevarēja, jo, strīdoties ar kādu, pateikt, ka tas ir tā, jo mans tēvs tā teica, padarītu mani par vispārēja izsmiekla objektu. Tā varēju darīt tikai strīdoties, piemēram, ar brāli.

Toties mūsdienās mēs dzīvojam interneta laikmetā. Kas ir vai nav taisnība, vairs nav svarīgi. Mēs dalāmies fanu grupās, kas katra dzīvo savā informatīvajā burbulī, jo klausās, lasa un, pats galvenais, uztver un interpretē tikai tās ziņas, kurām grib ticēt. Un pabāžoties mazliet ārpus sava burbuļa, cilvēki strīdas kā nekad agrāk.