Vakcinācija un bailes

 

Bieži šie divi vārdi ir dzirdēti kopā. Visdažādākajās kombinācijās. Bailes no nezināmā, bailes no slimības, nāves bailes – galu galā. Nemaz nerunājot par bailēm no čipošanas vai bailēm nākamajā rītā pamosties ķirzakas veidolā, ko pat Stepaņenko skūpsts nespēs noņemt. Un kur tad vēl Bils Geits (kāpēc ne Soross?), kas grib kontrolēt visus un visu. Nemaz nerunājot par alkatīgajiem medicīnas masku ražotājiem, kas savas peļņas dēļ ir gatavi apturēt pasauli.

Īsāk sakot, kur vien skaties – bailes, bailes, bailes. Godīgi sakot, es arī neesmu brīvs no tām. Vienīgi man tās ir tādas – kā lai to pasaka – neloģiskas. Es ne tik daudz baidos palikt “ne tāds, kāds es esmu” – manuprāt, tas ar mums tāpat notiek katru dienu – mēs maināmies. Tāpat es īsti nebaidos nāves, jo savos 60, šķiet, esmu vēl par jaunu, lai spētu noticēt, ka dzīve vienā jaukā dienā beigsies. Bet varbūt ir tieši otrādi? Ja jau 60 gadu viss ir gājis gludi, kāpēc lai te kas mainītos? Nē, manas bailes ir man tik neraksturīgas, cik vien tas ir iespējams. Es pēc dabas esmu liels egoists, bet vienīgais, ko es tā pa īstam baidos vīrusa un vakcinēšanās sakarā ir, ka es varētu aplaist kādu citu un būt vainīgs kāda nelaimē, varbūt pat nāvē. Tas tiešām būtu drausmīgi.

Interesanti, ka “antivakseriem” šādu baiļu nav. “Saslimt ir risks, ko es uzņemos” – saka Jenzis, Latvijas restorānu biedrības prezidents. Labi, tas, ka tad viņš ārstēsies par nodokļu maksātāju naudu, būtu štrunts; nav pat īsti pieminēšanas vērts. Bet tas, ka šis godājamais pilsonis nebaidās nogalināt citus (taisni apbrīnojama drosme!) – tas viņam nešķiet svarīgi – tā jau ir problēma. Mazākais, man tā šķiet.