Slēpes

 Ingrīda vienmēr pirmā iekāpj slēpēs un, pabraukusi gabaliņu uz priekšu, apstājās, lai pagaidītu, kamēr es izkasīšos. Man tas tik ātri nevedas nūju dēļ. Kādreiz tās bija ar godīgām cilpiņām, bet tagad kāds gudrinieks ir iedomājies, ka cilpu vietā ir jābūt tādām kā uzmavām ar lipekļiem un caurumiem īkšķiem. Ko tādu dabūt pāri manam smalkajam cimdam, kas, cita starpā, arī ir ar lipekļiem, nav nemaz tik vienkārši. Skaties, ka siksniņa vispār neizmaucas no skavas – tad būs baigais čakars dabūt to atpakaļ.

 Beidzot nūjas ir pie rokām, un es varu kāpt slēpēs. No sākuma vajag kārtīgi paklapēt pa zābaka zoli, lai izkrīt sniega pikuči. Divi sausi knakšķi, un es beidzot esmu slēpēs. Ar pāris spēcīgiem vēzieniem pārliecinos, kā slīd. Nu ne pārāk – atkal pie vainas ir svaigais sniegs. Lai arī tas šodien pie slēpēm nelīp, jo ir gandrīz desmit grādu zem nulles, tomēr pa to neslīd tik labi, kā, piemēram, vakar. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā brienot pa vati.

 Un tomēr tas ir kaifs uz slēpēm laisties cauri mežam. Saule spīd, svaigais sniegs žilbina, no kokiem krīt pārslas, un tu jūties gluži kā pasaku valstībā. Šis mirklis atsver visas ciešanas – ģērbšanos, iešanu pa slidenajām ielām, kad suns tevi grib nogāzt augšpēdus, nemitīgi raujoties uz visām pusēm un kožot siksnā, ik pa brīdim nejauši klāt pieķerot arī tavu pirkstu. Jā, pat nūju cilpu uzvilkšanas mocības ir piemirsušās. Cilvēks slēpo un viņam ir labi.

 Pēc minūtēm piecām esam sasnieguši trases sākumu. Gods un slava Mežaparka trases kopējiem! Katru dienu pēc lielāka vai mazāka sniega, kāds cilvēks, pēc pēdām spriežot, ar mazu traktoriņu izbraukā trasi un atjauno to. Pa viņa iebrauktajām pēdām slīd vienkārši pasakaini. Suns arī ir patīkami pārsteigts, ka saimnieki beidzot pārvietojas kaut cik cienījamā ātrumā, un rikšo mums līdzi. Cenšos dzīvnieku vadīt, lai tas skrien līdzās, lieki nebaidot garāmgājējus. Mums abiem izdodas labi, un krustcelēs es izmakšķerēju no kabatas suņa gardumu un pasniedzu to Nellai. Suns prātīgi to saņem zobos un košļā. Kas man patīk pie Nellas, ir, ka viņa nekad nerij, bet visus gardumus izgaršo. Labs suns!

 Tā nemanot esam nonākuši līdz lielajam klajumam. Pēc mirkļa svārstīšanās, pa kuru pusi mest riņķi, mēs slēpojam tālāk. Tagad jūtu, ka esmu riktīgi labi iesilis; rokās un kājās ir ielijis patīkams siltums, un tā ir pārākā sajūta. Uz mirkli pat liekas, ka es neesmu vecs. Kad bērnībā gāju slēpot, jutos apmēram tāpat.

 Pamazām sāk mākties virsū nogurums. Kaitina, ka vietām slēpotāj ar īpaši platām kājām, pēdas ir tā izdangājuši, ka arī tu vairs nespēj tās noturēt normālā platumā – tās ik pa brīdim izslīd uz sāniem. Tad jau labāk turēties ārpus pēdām.

 Vēl pēdējā taisne cauri mežiņam, un slēpes varēs ņemt nost. Izbaudu to.

 Atgriešanās ir pasākuma nepatīkamākā daļa. Tu esi iesvīdis, un tagad salst. Labi, ka nav pārāk tālu jāiet. Pavirši padusē pasistās slēpes nemitīgi grib sagriezties krustā, bet suns tik raujas uz mājām. Tur silta duša, sausas drēbes un prieks, ka atkal ir izdevies pārvarēt savu slinkumu.