Nav iemācījies!

 Tā es esmu pieradis runāt ar saviem suņiem – ar autoritāti. Tas, ka es pats esmu tas, kurš nav iemācījis, mani īpaši nekrata. Jo vienīgais, ko es patiešām protu, ir runāt ar suņiem ar pārliecību, priekšnieka balsī. Kā nekā es esmu beidzis divas suņu skolas, vienu pat ar izcilību; un sirdī jūtos počķī kinologs.

 Vispār sen bija tas laiks, kas sunim bija jāmāca lēkt pāri barjerām, staigāt pa baļķi, kāpnēm, un, protams, arī paklausīt. Tagad man pietiek, ja suns puslīdz godīgi uzvedas, kad staigāju pa mežu. Nebrūk virsū cilvēkiem, riteņbraucējiem, kā arī tiem, kas pārvietojas ar dažādiem alternatīviem satiksmes līdzekļiem – skrituļslidām, skrejdēļiem, pašripjiem, un – kā viņus tagad pareizi sauc? – stāvdrāžiem? Nu, un lai prot atšķirt suņus. Ja tie ir pie pavadas, tad virsū neskriet, lai izaicinātu viņus uz rotaļu. To var darīt ar tiem, kas ir savā vaļā un gatavi dauzīties. To visu Nella ir iemācījusies. Varbūt vēl derētu nevajāt meža zvērus, bet tas praktiski nav iemācāms. Ja Nellai pa celiņu pretī nāk lapsa, tad sunim širmis ir ciet – viņa metīsies mežazvēru vajāt, un tad suni sasaukt ir neiespējamā misija. Tā kā lapsas satiekam visao reti, tad cerības, ka suns atcerēsies, ko es no viņa gribu, ir niecīgas. Jā, vēl Nella prot vajāt vārnas un nevajāt mājlopus, piemēram, govis. Arī to visu viņa ir iemācījusies.

 Kad nu šāds izglītības pamatlīmenis ir sasniegts, suņa saimnieks gribot negribot sākt grimt pašapmierinātībā un suņa izglītība nonāk neceļos. Viņš sāk mācīties no citiem cilvēkiem. Pagāšgad, piemēram, mūsu kaimiņš igaunis iemācīja Nellu nepareizi čurāt. Vispār ne jau igaunis personīgi (viņš ir jūras kājnieks Igaunijas armijā, kaut kāda virsnieka činā); pie vainas bija viņa bulterjers. Tas, kā jau puika, nokārtojoties demonstratīvi paceļ kāju. Tā kā igaunis (cilvēks) bija ārkārtīgi slinks un savu suni uz mežu nekad neveda, tad tas viss norisinājās mūsu (arī Nellas) acu priekšā. Tā arī Nella iemācījās šo suņu meitenēm tik neraksturīgo paņēmienu pacelt kāju no mūsu ziemeļu kaimiņiem. Tagad es nezinu, kā suni pārliecināt, ka meitenes tā nedara.

 Tomēr tas viss ir sīkums priekš Dieva vaiga salīdzinājumā ar to, kas notika vakar. Nella, kas savā apzinīgajā mūžā nekad nebija pietaisījusi istabā, pēkšņi piečurāja gultu. Turklāt tikko ienākusi no pagalma. Es labu brīdi nespēju rast izskaidrojumu šim fenomenam, līdz beidzot man pielēca – suns mācās no bēbja. Nellas uzmanībai nav paslīdējis garām apstāklis, ka mazbērns, guļot ratiņos, drīzāk biežāk nekā retāk ir sačurājies. Un neviens uz viņu par to nedusmojas! Tieši pretēji – visi nēsā bēbi uz rokām un dievina. Nella saprata, ka viņas paradums nokārtoties pēc iespējas tālāk no mājām ir kļūda; tas nav tas, ko mēs no viņas sagaidām. Tāpēc labu attiecību vārdā suns nolēma ietaisīt gultā. Morāle – mācīties var abos virzienos.