Vinils

 Kārtoju savu vinila kolekciju. Jau kuro gadu. Vispār tā ir manējā visai nosacīti – plates ir mantotas no visdažādākajiem cilvēkiem. Ļoti maz ir tādu, kuras es būtu pircis pats. Tās vairāk attiecas uz sadaļu “Roks”, un nekāda kārtošana te nav nepieciešama – šajās lietās puslīdz orientējos.

Ar “Blūzu” un “Džezu” biju ticis galā vēl pagāšgad. Cīņa ar “Pops” – manā, ne klasiskā žanra izpratnē, bija īsa un nežēlīga. Te es sev par pārsteigumu atklāju, ka man ir neticami daudz Raimonda Paula “gigantu”, kā mēs 70tajos šīs plates saucām. Tomēr ilgākā un mokošākā cīņa izvērsās ar simfonisko mūziku. Lieta tāda, ka laba tiesa vinila ir vēl no mana tēva – tātad riktīgi vecas plates, bet dažas nebūt ne sliktas tāpēc. Tomēr tieši šīs plates visvairāk nosēdās plauktā “Miskaste” – vietā, kur nonāk visu žanru mūzika, kas man kaut kāda iemesla dēļ neliekas laba diezgan. Beigās neklausīta ir palikusi tikai koru mūzika un operas – pēdējo ir baigi čum. Man visu laiku bija bail ķerties tām klāt – nu, neesmu es nekāds operas mīlētājs. Šodien beidzot pieķēros. Klausos Bellini “Norma”. Man par lielu pārsteigumu tā izrādās gluži jauka mūzika. Tas man piedod drosmi – rīt ķeršos klāt Vāgneram. Visi labie gari – stāviet man klāt!