Demence

 

Tā ir demence. Benzīntankā, tikai pēc tam, kad biju jau uzpildījies, atcerējos, ka es neesmu cilvēks. Tas ir, cilvēks it kā es esmu, bet vienlaikus tomēr arī neesmu – man nav bankas kartes. Kaut kādi mudaki bija sākuši paklusām čiept eiras man no konta, un tāpēc nācās no kartes atteikties. Banka solīja gan, ka drīz šie atsūtīšot jaunu, varbūt pat daudz smukāku un smalkāku karti vietā, bet kad gan tas būs... Toties pieradumi man ir palikuši vecie – sniedzos makā pēc kartes, lai maksātu, bet tur no tās pat “sliede ir atdzisusi” – maks ir tukšs, ja neskaita pārdesmit eiru sīknaudā, kuras es glabāju speciāli mūsu stūra veikalam – tajā kartes neņem.

 Katrai lietai ir arī sava gaišā puse, un, ja var ticēt Monty Python, tad uz to vien ir jāskatās. Pasaku kundzei, lai viņa samaksā, un, lai arī mājsaimniecība mums kopēja, visviens uz mirkli man šķiet, ka tās 70 eiras esmu pat ietaupījis. Apetīte aug ēdot. Es vēl piesaku, lai kundze nopērk vējstikla šķidrumu – tad vinnests būs lielāks. Bet tad demence mani piemeklē jau otrreiz šorīt – es esmu piemirsis, kā sauc vējstikla šķidrumu. Ingrīda jau dodas maksāt, bet es vēl purpinu:

-          Paņem ūdeni... stiklam... priekšējam.

 Pēc brīža mana kundze atgriežas ar divām boržomi pudelēm, atvainodamās, ka stikla pudeļu benzīntankā nav; paņēmusi tās pašas plastmasas. Vispār tā ir dīvaina sajūta, kad tev gribas brēkt uz sievu, cik viņa ir stulba, vienlaikus atskārstot, ka patiesībā viss stulbums ir vienīgi tevī pašā. Vecuma demence – tā šo lietu sauc.

 Varētu padomāt, ka vienai dienai vecuma plānprātības būtu gana. Bet ne tur ta bija! Izbaudījuši ar ātruma pārsniegšanu saistīto stulbumu gabaliņā Tīnūži-Koknese, mēs piestājam Liepkalnos, lai ieturētu azaidu. Viss it kā notiek pa pirmo – es veiksmīgi izkakinu Nellu (Nella ir suns) tālākajos krūmos, pēc tam papriecājos par skaisto sapalu famīliju Daugavā netālu no kafenes – es to novēroju katru reizi, man ir prieks par to – un tad mēs ēdam. It kā viss normāli, ja neskaita, ka Ingrīda atteicās pasūtīt man cīsiņus mīklā. Mazākais reizi gadā man gribas apēst kaut ko riebīgu, bet sieva mani pieskata un neļauj man realizēt savus untumus. Īsāk sakot, paēdam kā cilvēki, Ingrīda vēl nopērk veselu klaipu slavenās rupjmaizes, kā arī krietnu gabalu niknā siera un mēs jau braucam tālāk. Tad sieva man taujā:

-          Kāpēc mēs nepadzērām kafiju? Bija taču samaksāts!

-          Jā, tā ir lieta, ko es visu laiku grasījos tev prasīt, - es atzīstos.

 Izrādās, ka tas ir jau trešais demences gadījums man šodien – man esot vajadzēja atcerēties par kafiju. Man gan liekas, ka pēdējā epizode ir vairāk uz Ingrīdas birkas, jo es taču nezināju, vai viņa to kafiju bija pasūtījusi vai nē. Sieva tam nepiekrīt – man vajadzēja iedomāties.  Jā, vecums nav nekāda izprieca.