3 lietas man zāļu skapītī stāv

 Muldos. Nav pat zāļu skapīša, nemaz nerunājot par trīs lietām. Turklāt alus arī nav salds – ja tā būtu, tad es to nedzertu. Jā, šī dzēriena man dikti pietrūkst – esmu liels alus cienītājs. Diemžēl liekā svara dēļ šis hobijs patlaban ir nolikts “uz prešiem” – citādāk manas līkās kājeles nespēj noturēt manu vareno torsu, kura pamatā, protams, ir viens vienīgs speķis. Es sveru pāri 110 kg, vēlamo 80 vietā. Tātad visur, kur vien es eju, es nēsāju līdzi liekus 30 kg. Ja kādam tas liekas maz, atgādināšu, ka šis svars ir līdzvērtīgs trīs “spaņņiem” ūdens. Pastaigājiet ar tiem apkārt kaut stundiņu, un sapratīsiet, kā es jūtos ikdienā!

Labi, bet stāsts nav par trīs spaiņiem, bet gan par trīs lietām, kas aizēno manu dzīvi tādā mērā, ka es jau sāku slīgt depresijā. Pirmā, protams, ir veselība. Man sāka sāpēt ceļgals, turklāt tik ļoti, ka es ne tikai nespēju staigāt apkārt; es sāpju dēļ nevaru naktī gulēt. Un, piekritīsiet man, negulējis cilvēks nav nekas labs.

Otra lieta ir mana pensija. Esmu pieteicies tai savlaicīgi, bet dāma no VSAA nekādi nespēja man to aprēķināt un atsūtīt attiecīgu lēmumu. Covid laikā komunikācija ar VSAA ir stipri apgrūtināta, un beigās man rodas iespaids, ka valsts birokrātiskais aparāts vienkārši ignorēs manus pūliņus pieteikties pensijai. Pavisam bez pensijas mani, protams, neatstās, bet kādu mēnesi vai pāris sanāks dzīvot bez jelkāda ienākumu avota. Naudas trūkums mani vienmēr ir biedējis, un neskaidrība pensijas jautājumā mani burtiski galē nost.

Trešā lieta varbūt īsti nav pat pieminēšanas vērta. Tas ir tas, ko daži mani bijušie kolēģi sauktu par “nice to have”. Bez tādām lietām pavisam noteikti var iztikt – tomēr ai, kā gribas, lai tās piepildītos. Manā gadījumā tā ir rakstīšana, pareizāk sakot, grāmatas publicēšana. Jau pirms gadiem pieciem es nolēmu, ka mēģināšu publicēties. Jebkurš cilvēks spēj sarakstīt mazākais vienu romānu, un kāpēc gan lai es būtu izņēmums? Pirms gada es biju jau iedomājies, ka lieta ir gandrīz vai darīta – biju noslēdzis līgumu par grāmatu, un man pat izmaksāja honorāru. Tomēr pēc tam viss apstājās, un es jau paspēju pierast pie domas, ka diez vai mana grāmata kādreiz ieraudzīs sauli. Tā paša covid dēļ izdevniecība šķita ja ne tieši mirusi, tad tāda kā pamirusi.

Tā visas šīs trīs lietas man nesekmējās, un es arvien dziļāk slīgu depresijā. Paliku nervozs, viegli aizkaitināms, īsāk sakot, neciešams. Sāku pat pārlasīt “Teātra romānu” krievu valodā – tajā var atrast ļoti līdzīgas noskaņas.

Kad viss šķiet galīgi “ūkstā”, es parasti atceros Landsberģa vārdus Atmodas laikā: “Tumsa ir visbiezākā pirms rītausmas” – tie dod cerību, ka uz priekšu ies labāk. Un tad es kādu rītu pamodos izgulējies – sen aizmirsta sajūta. Kaut kādu iemeslu dēļ celis man naktī nebija traucējis, un arī pa dienu tas uzvedās gluži pieņemami. Staigāt garus gabalus es gan neuzdrošinos, bet, ja tā turpināsies, tad pēc kādas nedēļas mēģināšu atgriezties uz trases. Tad mani sazvanīja VSAA madāma, un paziņoja, ka pensija man ir aprēķināta. No tā gan maz labuma – man vajag pašu VSAA lēmumu, bet, kā saka mana sieva, vajag ticēt cilvēkiem. Mož šie tiešām būs pasludinājuši mani par pensionāru.

Pēc šīm divām labajām ziņām es iedomājos arī par grāmatu. Un tad tas arī notika – redaktore “pritaraņila vestočku”, t.i., atsūtīja e-pastu, ka viņas darbs ar manu romānu tuvojas beigām, jaunnedēļ dos man skatīt labojumus. Forši! Visas manas trīs lietas vai sāpes – sauc, kā gribi – pēkšņi vienā dienā bija sākušas risināties. Protams, līdz galīgajai uzvarai vēl ir tālu, bet lietas kustās!