Pazudusī grāmata

 Vispār jau nav pazudusi, tā vienkārši ir izkritusi man no prāta. Jau otro dienu pūlos atcerēties, kas tā bija par grāmatu, kuru es pāris dienu atpakaļ beidzu lasīt, bet nespēju atcerēties ne nosaukuma, ne par ko tur bija.

Te pie vainas, protams, atkal ir demence, ar kuru, cita starpā es pagaidām sadzīvoju gluži labi. Bez demences es vēl nomokos ar vēlēšanās sevi pilnveidot. Jo kad tad lai sevi cilvēks pilnveido, ja ne pēc 60? Es cīnos ar lasītnepatiku. Kādreiz bērnībā es lasīju kā dulls. Riju vienu grāmatu pēc otras, dažkārt neaizgāju pat uz skolu, jo nespēju šķirties no grāmatas, kuru visu nakti biju lasījis, bet tomēr nebiju spējis pabeigt. Es pat uz poda sēžot, izlasīju visas avīzes druskas pirms to izlietošanas - dzīvojām pirms tualetes papīra laikā. Bet, paliekot vecākam, es konstatēju, ka lasu ievērojami mazāk. Arī daudz lēnāk - man patīk izbaudīt rakstnieka stilu un izteicienus. Nesen pārlasīju Ezeriņa noveles - kas par kaifu!

Tomēr vienu otru grāmatu es lasu ar zināmu piespiešanos, un tas aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā ir ieplānots. Tāpēc sāku meklēt stimulus. Šoreiz stimuls bija Joņeva "Tīģeris". Man gribējās ātrāk sākt to lasīt, bet man bija taču vēl jāpabeidz grāmata X - nosaukumu tai joprojām nespēju atcerēties.

Centos visādi. Es pat esmu ieviesis īpašu stiliņu - lasīt pa diagonāli, ik pa brīdim pārlecot pāri kādai rindkopai, ja tāpat ir puslīdz skaidrs, kas tur būs teikts. Agrāk tā es lasīju tikai tehniska rakstura tekstus darbā, bet tagad šis nelāgais ieradums ir atdzimis bez kādas redzamas nepieciešamības. Jā, man vēl traucē planšete. Lieta tāda, ka es cenšos ieviest kādu grāmatu elektroniskā formātā, lai tā būtu pa rokai, piemēram, izbraucot makšķerēt, un cilvēks nepaliktu bez lasīšanas pavisam. Planšetē parasti es cenšos ievietot pēc iespējas garlaicīgākus gabalus, lai tā nesāktu konkurēt ar grāmatu. Šoreiz biju izvēlējies Jaunsudrabiņa "Zaļo grāmatu", kas tomēr izrādījās krietni aizraujošāka par X.

Īsāk sakot, gandrīz no paša vasaras sākuma, man uz naktsgaldiņa guļ oranžā Joņeva grāmata, bet es visu laiku netiku tai klāt. Tikai vakar, pielicis punktu gan X, gan Jaunsudrabiņam, es sāku lasīt "Tīģeri".

Vispār Joņevam ķēros klāt ar dalītām jūtām. Vienkārt, biju pārliecināts, ka garlaicīgi nebūs - atceroties "Jelgavu". Tomēr "Jelgava" man šķita tāda haotiska - brīžam es maldījos trīs priedēs, nespējot uztvert stāstu. Man biški juka tipāži, kas traucēja. Šķita - forši atmiņu teksti - garšīgi teikt vairs nedrīkst - Kilbloka neļauj. Tomēr, vai Joņevs ir īsts rakstnieks? Ar to es domāju pavisam īsts - šodien dienasgaismu ierauga daudzi autori, kas... Gandrīz pateicu, kas ir neīsti. Patiesībā es nezinu, kur robeža starp "īstiem" un "neīstiem" rakstniekiem. Publicēti tiek abi; turklāt nereti tos otros lasa tikpat labprāt kā pirmos.

Aizmuldējos. Sāku lasīt Joņeva stāstus, un mani pārsteidza, cik tie ir cool, kā mūsdienās mēdz teikt latvieši. Izdoma, oriģināla pieeja - vienkārši lieliski! Joņevs pavisam noteikti IR rakstnieks! Esmu gan grāmatai tikai pusē, bet jau tagad teju vai spiedzu no sajūsmas.

"Šveikā" bija šāda mīkla: "Trīsstāvu māja, katrā stāvā astoņi logi, uz jumta divi bēniņu lodziņi un divi skur­steņi. Katrā stāvā divi īrnieki. Un nu pasakiet, kungi, kurā gadā nomira sētnieka vecmāmiņa!" Mana mīkla ir čum vienkāršāka. Zinot visu iepriekš minēto, pasakiet, kam līdzinās X!