Muļķu partija

Kādreiz Latvijā mēģināja nodibināt tā saucamo Muļķu partiju. CVK neļāva tādu reģistrēt – neatceros formālo iemeslu, bet reģistrēti viņi netika. Šodien mēs droši varam teikt – “Ir tāda partija!”. Tikai tā nav “partija boļševikov”, kā to kādreiz paziņa Iļjičs, bet tā ir Kaimiņa partija. Paskatieties, kas notiek interneta portālos un sociālajos tīklos! Ir parādījušies neskaitāmi troļļi, kas virtuāli klaigā “Es esmu muļķis, kam vajag kotleti!”, “Lai dzīvo populisms!” ,“Lai dzīvo meli!”, un beigās, protams, neiztrūkstošo “KPV vinnēs!”.

TV debatēs tādi jūtas kā zivis ūdenī – viņiem nav jānopūlas jēdzīgi atbildēt vai pamatot savas tēzes ar argumentiem, vai (Dies pasarg!) ar skaitļiem. Pilnīgi pietiek, ja skanīgā aktiera balsī sāk personīgi apvainot oponentus, paļaujoties uz universālo tirgus sievu paņēmienu – taisnība ir tam, kurš skaļāk kliedz.

Bet kas ir viņu piekritēji? Kas ir tie, kas garantē KPV stabilus un daudzām sakarīgām partijām neaizsniedzamus reitingus? Tie nav vis pensionāri, kas, vai nu balso par tiem, kas solās noķert “zagļus” (kas ir piesavinājušies viņu nenopelnītās pensijas), vai arī par Ušameru, kas viņus pārvadā pa Rīgu par baltu velti. Protams, ka tie nav krievi, kas šajās vēlēšanās ir iedzīti sprukās – balsot par Kremļa Ušakovu, kā pierasts, vai arī par Ždanokas-Mamikina bloku, kas ir sirdij vēl tuvāks. Tie nebūs arī, kas “prot” – ZZS, Reģionu partija un Vienotība, kas pirmajiem diviem ir bīstami pietuvojušies. Un arī naciķi nē – jau pieminēties Krievu Savienības piekritēji, ne arī Nacionālās Apvienības stingrā mugurkaula piekritēji.

Kas tad viņi ir? Tie, kas ir vīlušies. Viņi tā arī nav spējuši saprast, kurā mirklī un kas ir viņus piečakarējis; kāpēc dzīve, kas bija tik daudzsološi sākusies – ātriem vai ne tik ātriem kredītiem, ļurbību un tamlīdzīgām izklaidēm, vairs tā neturpinās, kā viņi vēlētos. Izauguši brīvā Latvijā, tā arī nav spējuši saprast, par ko īsti kļūt, inerces pēc piecīnījuši kaut kādu “augstāko” izglītību – kādā no mūsu “augstskolām”, kuru skaitu neviens tā arī īsti nemāk noskaidrot. Īsāk sakot, viņi jūtas piečakarēti, bet nespēj iedomāties, ka galvenais vaininieks viņu problēmām ir meklējams viņos pašos.

Kas viņiem ir raksturīgs? Izmisumā viņi saprot, ka kaut kas ir jāmaina, bet pēdējais cilvēks, ar ko viņi vēlētos sākt pārmaiņas, ir viņi paši. Tādi nekad neteiks, ka valsts – tie esam mēs. Nē, valsts ir citi, tie, kuri mūs ir apkrāpuši. Un, protams, pārmaiņām ir jāsākas nevis ar katru no viņiem atsevišķi, bet gan ir jāmainās valstij! Kas ir valsts, kas ir tās pilsoņi un tamlīdzīgas lietas – tās viņi vai nu nezina vai arī negrib zināt.

Nu, un pēdējais. Mēdz teikt – ja ir vilna, tad to vajag cirpt. Un cirpēji ir atradušies. Veikli tipāži, kas ir uztvērušu šo neapmierinātības vilni un izmanto to savās interesēs – kā uz 4 gadiem var iekļūt ārkārtīgi patīkamā vietā, ko sauc par Latvijas Republikas Saeimu. Tur var sēdēt, kasīt kuli, un laiku pa laikam izbļaustīties teātra žurkas Kornēlija stilā. Par to vēl maksā naudu, apmaksā visādus izdevumus – īsāk sakot – tā ir “maļina”! Ja neticiet, uzprasiet Kaimiņam!