Elba

-         Elba, mana meitiņa, - tā mēs esam pieraduši teikt.

Man vienmēr bija gribējies vilku sugas suni. Pareizāk gan būtu teikt Austrumeiropas vai  vācu aitas sugas suni. Mans pirmais suns bija melns vilks – Nella. Mums viņš bija, kopš es sevi atceros. Vēlāk, kad es jau biju tīnis, mums bija Reta – ar šo suneni es gāju suņu skolā. Ārkārtīgi gudrs vilks, vienkārši apbrīnojami gudrs. Tad man bija divi kolliji – Rupis un Dēzija, jo valdīja uzskats, ka šīs sugas suņi labāk sadzīvo ar maziem bērniem. Bet, kad tie bija jau paaugušies, un bez suņa dzīvot es nespēju, mums parādījās Elba, vācu aitas sugas suns.

Elbu noskatīja Lāsma un Dace – manas meitas. Kad pārvedām viņu mājās, Elba labu brīdi skuma pēc savas mammas, bet drīz vien viņa pie mums pierada un iemīlēja mūs. Dace sākumā iedomājās, ka šis pirmām kārtām būs viņas suns – Elba gulēja ar viņu vienā gultā, Dace radināja viņu nokārtoties pagalmā – vispār tas bija tā kā viņas kucēns. Vienīgi es sapratu, ka vilks ātri vien sapratīs, kurš barā ir galvenais, un agru vai vēlu piesliesies man. Es pat nevēlējos, lai tā notiek, - tas sanāca kaut kā pats par sevi.

Bet sākās tas ar mūsu rīta pastaigām. Man katru rītu vajag “izlocīt spārnus” – esmu jau gados, un fiziska slodze man ir nepieciešama vairāk par visu. Elba man bija kā motivācija celties agri no rīta un doties pastaigā pa mežu. Bez viņas man būtu grūti saņemties, bet, ja tavs draugs zina, gaida un cer, ka atkal dosimies staigāt, viņu pievilt ir gandrīz neiespējami. Dažkārt, patiesībā pat ļoti bieži, mēs ar Elbu dauzījāmies pa mežu mellā tumsā un galīgā nelaikā.

Elba apbrīnojami ātri saprata to, ko daudzi mani iepriekšējie suņi tā arī nespēja iemācīties – cilvēkiem nav jākož pat tad, ja tie pārvietojas tik ekstrēmos veidos kā divritenis, pašripis vai skritulenes. Grūtāk bija viņai ierādīt, ka citi suņi nav jāaprej; pat tad, ja tie ir smieklīgi maziņi. Tomēr necik ilgi un arī to Elba saprata, un tad atlika vairs tikai īstie meža zvēri – lapsas, mežacūkas un stirnveidīgie, kuri tomēr parādījās salīdzinoši reti. Tos Elba vajāja, cik vien jaudas, un veltīgi es saucu, lai viņa tā nedara.

Kad visi, vai gandrīz visi, šie jautājumi bija noņemti no dienas kārtības, atlika vairs tikai ierastā spēle – mest sunim bumbiņu vai sprunguli, ar ko Elba tā aizrāvās, ka nereti sāka mums pat apnikt. Tāpēc es rīta pastaigās, piemēram, ieviesu stingru kārtību – metu sprunguli tikai divos dzīves gadījumos. Vienkārt, kad mēs ejam gar ezeru, un, otrkārt, pastaigas beigu daļā, kad pēdējo kilometru mēs ejam pa kāpu. Pārējā laikā – nekāda dauzīšanās, bet gan kārtīga iešana.

Jāsaka, ka Elba drīz vien saprata, kad ir kā jāuzvedas, un bieži vien viņa pirmā pamanīja, ka mums no aizmugures tuvojas, piemēram, pašvaldības policijas mašīna un tagad pieklājas turēties man blakus kā pielīmētai. Pārējā laikā vienu otru manu komandu var arī ignorēt – Elba klausīja pēc būtības, nevis pēc burta, kā dažkārt to paģērēja Dace vai Ingrīda.

Elbai bija izcila atmiņa. Viņa labi atcerējās Lāsmu un Daini, kas nedzīvo ar mums kopā. Elba viņus atcerējās no tā īsā brīža, kad mēs pārvedām mūsu suneni mājās. Tagad katru reizi, kad Lāsma pie mums ciemojas, kas nenotiek biežāk kā reizi vai divas gadā, meita tiek acumirklī atpazīta, un seko parastais neapvaldītas sajūsmas piepildītais sagaidīšanas rituāls. Pēdējo reizi gan Elba gandrīz kļūdījās – Lāsma un Dainis kāpa ārā no mašīnas pagalmā, bet suns šo faktu konstatēja salīdzinoši vēlu, jo bija iespundēts istabā. Tā bija interesanta pāreja no dusmīga svešinieka baidīšanas rējiena un sagaidīšanas līksmajām skaņām – tas norisinājās nepilnā sekundē – plūstoša pāreja no potenciāla ienaidnieka atmaskošanas uz sajūsmas pilnu sagaidīšanu.

Elba bija jautras dabas, pat šķelmīgs dzīvnieks, kurš brīnišķīgi sapratās ar visiem, pat ar man brāļa mansarda īrniekiem igauņiem. Tie visi sākumā baidījās no šāda nezvēra, bet vēlāk kļuva par labākajiem draugiem.

Pirms aptuveni diviem gadiem, Elba sāka manāmi novājēt. Vedām viņu pie ārstiem, bet tie nespēja atrast tam īsto iemeslu. Analīzes bija lieliskas, suns jautrs un dzīvespriecīgs – nu kas, ka viņš izskatās nedaudz izkāmējis. Bijām pat pieraduši, ka ar tādu mums būs vien kopā jādzīvo, bet pirms divām dienām Elba sasirga. Iesākumā domājām, ka nieks vien ir – būs viņa vienkārši pārēdusies kritušos bumbierus, kas, cita starpā, Elbai ļoti garšoja. Tomēr patiesība izrādījās daudz briesmīgāka. Elba šodien nomira. Es raudu kā mazs bērns.