Atrauga

Deivids Krosbijs man nekad nav bijis tā īsti mīļš. Tāds nejēdzīga paskata tips ar nebaudāmām ūsām, kurš spēlē počķī labi, bet nekad nespēj aizķert dziļākas jušanas manī. Nezinu, kas tas ir, bet visa tā kompānija – sākot ar jau minēto tipāžu un beidzot Nešu, pat arī Jangu, man neaizgāja līdz centriem laikā, kad es vēl aktīvi interesējos par mūziku. Tagad, vēlākajā dzīvē, atsevišķas lietas man patīk pat ļoti, bet sajūtas kopumā vienalga ir tādas rezervētas – jūtos par vecu, lai sāktu nopietni iedzīvoties šajā mūzikā. Jā, vispār es daudzām lietām esmu par vecu, par slinku.

Tā es pavisam mierīgi gulšņāju un gaidu rītu. Klāsa ieteiktais Sky Trails ir jau sen kā izskanējis uz Zaļais Punkts spēlē tālāk vairāk vai mazāk līdzīgus gabalus – tas ir kā atrauga pēc ēšanas. Šoreiz tā ir nejēgā laba – visi sekojošie gabali ir vienkārši brīnišķīgi. Jāsecina, ka Krosbijs tomēr ir kas vairāk nekā man pirmajā brīdī būs licies. Vajadzētu paskatīties, kas tur spēlē, bet baigais slinkums slēgt iekšā gaismu, atkal meklēt brilles, kuras, liekas, nokrita kaut kur pagultē, kad es uzstellēju to verķi. Tomēr kaut kādā psiholoģiskā brīdī “drognula ruka molodova hirurga” – t.i., es neizturu, sameklēju stiklu un skatos, kas mums te ir – pēdējā dziesma izskan vienkārši debešķīgi.

Džonija Mičela! – ak, Dievs! Kas te notiek?! Ar Mičelu es esmu gandrīz tieši tādās pat attiecībās kā ar Krosbiju. Vienīgi, ka viņai nav ūsu...