Don't Stop Me Now!

1.

Izskanot pēdējām notīm, iestājas kapa klusums. Uz mirkli mani pārņem bailes – vai tiešām izgāšanās? Šovakar es ieliku mūzikā sevi visu – emocijas, prasmes, iedvesmu. Džordža klavieres kā drošs ceļabiedrs visu laiku bija līdzās, un diriģents bija pratis pacelt šo izcilo, bet nedaudz rutīnā iestigušo orķestri kopējam lidojumam. Tagad nāves klusums. Kas atskanēs no zāles? Svilpieni? Dauzīšana ar kājām? Būūūū? Nu taču dariet kaut ko, šīs šaubas vairs nav izturamas! Tajā mirklī no publikas atskan skaļš sauciens “Bravo!”, un zāle burtiski uzsprāgst ovācijās. Visi aplaudē, stāvot kājās, sirmais diriģents apkampj mani ar asarām acīs, un pēkšņi arī man gribas raudāt. Tad rozes, rozes, rozes. Nespēju ziedus saturēt, un kāds zēns palīdz man tās aizgādāt līdz ģērbtuvei.

                             

Ovācijas nerimstas, un es vēlreiz izeju paklanīties. Džordžs man pačukst, ka vajadzētu nospēlēt kaut ko uz bis. Redzu tēvu trešajā rindā cienīgi aplaudējam, arī pirmā vijole centīgi vicina lociņu ovāciju ritmā, bet viņa skatiens, šķiet, sakām – ak, dievs, cik garlaicīgi! Tev garlaicīgi? Nu, labi, es tev parādīšu! Pamirkšķinu Džordžam un rauju vaļā Merkurija Don't Stop Me Now! Pianista seja uz mirkli nošķobās šaubās, bet mana vijole jau dzied un viņam nekas cits neatliek kā piebiedroties. Mēs šo gabalu esam bieži kopā spēlējuši dažādi improvizējot, bet nekad tas mūsu izpildījumā nav izskanējis no lielās skatuves. Vispār man šausmīgi patīk šī Freža dziesmiņa un, šķiet, publikai arī – visi plaukšķina līdz. Mani ir pārņēmusi ekstāzei līdzīga sajūta –

La la la la laaaa

La la la la

La la laa laa laa laaa

La la laa la la la la la laaa hey!!....

Es pati neesmu apjautusi, ka skaļi dziedu mikrofonā:

Don't stop me now 'cause I'm having a good time.

Don't stop me now – yes, I'm having a good time.

I don't wanna stop at all.

Vai tas tomēr nav tā kā drusku par traku simfoniskās mūzikas koncertā? – ar bažām veros zālē. Frakās tērptas prominences ar smalkām kundzēm, viena otra melna seja – laikam diplomāti – viņi visi ir tajā iekšā. Pavisam traki uzvedas jaunieši – laikam no vietējās “kondženes”. Viņi ir uzlēkuši ar kājām uz krēsliem un skaļi dzied līdzi. Pēkšņi iedomājos – ko par to visu saka tēvs? Paskatos – viņa vieta trešajā rindā ir tukša – kā izsists priekšzobs. Acīmredzot viņš joprojām nespēj samierināties... pat pēc visiem šiem gadiem. Pēkšņi sajūtos nelaimīga, cik vien tas ir iespējams. Pēdējo reizi paklanos publikai un glābjos savā ģērbtuvē. Tā visa ir pilna ar ziediem, kas apdullinoši smaržo. Apsēžos pie vecā, zelta rotājumos ietvertā spoguļa un raugos sevī. Sieviete atspulgā – vai tā vispār esmu es? Krāšņa zīda kleita ar padziļu dekoltē, pērļu kaklarota, mazliet par daudz uzkrāsotas skropstas un uzacis – vizāžiste tomēr ir drusku pārcentusies. Vai es esmu skaista?

.................................. 

2.

Vai es esmu skaista? – skatos savā atspulgā. Man ir brīnišķīgi zilas acis ar ogles melnām skropstām un uzacīm par spīti gandrīz blondajiem matiem. Tagad man nāk smiekli, atceroties, kā pirmajā klasītē audzinātāja pasauca mani malā un aizrādīja, lai es beidzu čiept mammas kosmētiku un krāsoties. Viņa nespēja noticēt, ka skropstas un uzacis man ir dabīgi melnas, un nekāda tuša tām nav vajadzīga. Ar degunu man arī viss ir kārtībā – dažam tas var likties pārāk šaurs, bet man pašai tas patīk – īpaši profilā. Tad es izskatos līdzīga tētim – ar viņam deguns ir viegli ieliekts.

Pasmaidu. Izskatās jauki, bet ar apakšzobiem nav īstas kārtības. Pie vainas ir mans pārāk smailais zods – tā dēļ arī apakšžoklis ir mazs, un zobiem gluži vienkārši pietrūkst vietas. Kā gan tur izskatītos, ja bērnībā man viens zobs netiktu izrauts, lai tie nesaaugtu pamīšus. Jā, zobu apakšējā rinda izskatās, kā izskatās – ne pārāk labi. Cenšos notrāpīt, cik plaši drīkstu smaidīt, lai defekts neatklātos.

Kopumā var teikt, ka esmu pat glīta. Vienīgi tās krūtis! Kā es apskaužu puikas, kuriem par tādām lietām nav jādomā. Mums pusei klases meiteņu krūšu gandrīz vispār nav, bet dažām, tai skaitā man, tās ir pat pārāk lielas. Es dažkārt ievēroju, kā uz ielas mani pavada vīriešu skatieni, kas visi ir mērķēti man zem zoda. Nu baigais prieks man izskatīties kā seksbumbai! Kāpēc gan man tās nav kā mammai – skaistas un neuzkrītošas?

Paskatos pulkstenī – ak, dievs! – es gandrīz jau kavēju, Ruta varbūt mani jau gaida.

3.

Troksnis zālē ir vienkārši drausmīgs. Grupa ir izvietojusies uz nelielās skolas zāles skatuves, bet katrā pusē ir novietotas milzu skandas – daudzi tādas sauc par “tumbām”, kas, liekas, daudz precīzāk ataino šo priekšmetu būtību. Vēl neviens nedejo – ir vakara pats sākums. Tāpēc orķestris atļaujas spēlēt garu instrumentālu gabalu – acīmredzot viņiem tas sagādā prieku. Mans viņu priekšnesums liekas vienkārši drausmīgs; katrā ziņā ar mūziku tam ir pavisam maz sakara.

Pagaidām zālē pulcējas tikai meitenes – puiši ir kaut kur nolīduši pa stūriem. Droši vien pīpē vai dzerstās – bez tā viņi deju vakaros nekādi nespēj iztikt. Lai jau! Galvenais, ka nekaujas.

Re, kur viņi jau arī nāk. Puiši sasēžas krēslos mums iepretim un izliekas, ka ir te ieradušies klausīties mūziku. Dažs gan zaglīgi šķielē uz mūsu pusi, bet uzlūgt kādu uz deju neuzdrošinās. Viens, kas mani mulsina, ir puišu augums. Vēl gluži nesen klases zēni bija manāmi īsāki par meitenēm, bet pēc pagājušās vasaras viņi visi skatās uz mums, meitenēm, no augšas – viņi ir izauguši. Cerams, ka līdzīgi ir arī ar viņu prātiņu.

Pamazām sākas dejas. Grupa tagad spēlē tikai rokenrolus, lai dabūtu uz kājām pēc iespējas vairāk dejotāju. Kā man gribas dejot! Es taču neesmu neglītāka par citām; kāpēc neviens nenāk mani lūgt? Dažām jau apnīk gaidīt, un viņas sastājas aplītī un dejo pašas pa sevi.

Pēkšņi ar acs kaktiņu ievēroju, ka mums tuvojas Arturs – pats skaistākais zēns klasē. Viņš ir slaida auguma ar tādām melnām, samtainām acīm. Tomēr viskrāšņākie Arturam ir mati – “francene”, kuras cirtas viņam dabīgi lokojas gar ausīm līdz pat pleciem. Arturs ir skaists kā jauns dievs! Vai tiešām viņš nāk pie manis? Jā, Arturs stīvi paklanās, un es, cenšoties nepaklupt ar savām augstpapēdenēm, klumzāju viņam nopakaļ.

Nostājamies zāles vidū, bet tieši šajā mirklī mūzika apklust. Arturs apjucis groza galvu un smaida. Ja viņš zinātu, kā šis smaids viņam piestāv!

-         Dāmu deja, - piesaka kāds no orķestra, Arturs jautājoši paskatās manī, un es uzlūdzu viņu uz deju.

Atskan “Ļauj, lai matu cirtas krīt, lai pār pleciem man tie slīd...”. Arturs izvairās no valša satvēriena un apskauj mani. Uz mirkli jūtos neērti, bet tad ievēroju, ka zāle ir pilna ar dejotājiem, un visi uzvedas tieši tāpat. Jūtu, ka Artura krūtis spiežas pie manējām, gribu nedaudz atvirzīties, bet partneris saņem mani vēl ciešāk – kas ideāli atbilst dziesmas vārdiem “Turi mani cieši klāt, kamēr rīta gaisma nāk”. Pēkšņi sajūtu, ka Arturam zem jostas vietas kaut kas ir sabriedis ciets, kas uzmācīgi spiežas man klāt. “Vai tam jābūt tā vai nē, nepūlos es saprast to” – spēlē orķestris. Nē, tam nu galīgi nav jābūt tā – es nekādi nespēju piekrist un salieku rokas kopā un novietoju tās uz krūtīm starp mums abiem. Līdz ar to tiek ievērota puslīdz pieklājīga distance, un esmu paglābusies no šās divdomīgās situācijas.

Laimīgā kārtā orķestris drīz piesaka pārtraukumu. Tomēr tūlīt pēc tā, tikko atkal ir atskanējusi mūzika, Arturs dodas tieši pie manis un lūdz uz deju. Tikai, vai tas ir Arturs? Puiša skatiens ir stiklains, smaids uz lūpām savādi kokains, un izskatās, ka viņš nav spējīgs nostaigāt taisni.

-         Es nedejoju, – es viņam atsaku. Man riebjas salkanais alkohola smārds, kas uzvēdī no Artura kā no piemīztas trepju telpas.

-         Kopš kura laika? – šķiet viņš nespēj noticēt savām ausīm.

-         Kopš tu esi apdzēries kā cūka.

-         Padumaješ... atradusies, – Arturs grib vēl kaut ko teikt, bet pārdomā, un uzlūdz meiteni no C klases, kas sēž man blakus. Abi iejūk dejotāju pulkā.

Es dodos mājās. Tētis prasa, kā gāja, bet es klusēju. Negribas vēlreiz noklausīties viņa pedagoģiskās lekcijas par to, ka agrāk džentlmeņiem ballē bijuši īpaši uzvedības noteikumi, kurus patiesībā arī tagad vajadzētu mācīt katrā skolā. Tad vēl sekotu secinājums, ka jaunieti nemaz nevar uzskatīt par izglītotu, ja pēc skolas beigšanas viņš nav iemācījies ne dejot valsi, ne arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Un tas, ko mūsdienās spēlē ar elektriskajām ģitārām, vispār nav mūzika. Elektrība ir visu sabojājusi, un visādas “vabolītes” – tā tētis dēvē bītlus – publikas muzikālo gaumi ir tā degradējušas, ka tālāk vairs nav kur iet.

Jā, mūsmājās viss ir savādāk nekā pie citiem. Un nav jau arī nekāds brīnums – tētis ir profesors Konservatorijā, mamma dzied operā, bet es apgūstu vijoļspēli. Mūsmājās drīkst skanēt tikai simfoniskā mūzika. Pat Raimonda Paula dziesmas netiek pielaistais – tētim tās liekas salkanas un nebaudāmas. Jā, pa lielai tiesai viņam ir taisnība. Tomēr tās ir mūsu, latviešu, un, galvenais, tās ir tik mīļas – tāpēc vien gribas Paulu klausīties un klausīties...

Jā, ar tēti strīdēties ir tas pats, kas ar lāci dejot. Atkal atceros Artura uzvedība šovakar – tas bija pretīgi! 

....................

99.

Viesnīcā atgriežos tikai vēlu vakarā. Biju domājusi pa taisno likties gulēt – esmu pārgurusi pēc koncerta un vakariņām, bet vestibilā kāds tik brīnišķīgi spēlē klavieres, ka nolemju paņemt glāzi vīna un mazliet pakavēties. Melodiju es pazīstu, bet uzreiz nespēju atcerēties no kurienes. Ak, pareizi! Tas ir Merkurija “Melanholiskais blūzs”. Vēl viens debešķīgs gabals, kas manam tēvam “nav mūzika”. Tad pēkšņi man šķiet, ka cilvēks pie klavierēm ir tāds kā pazīstams. Ieskatos viņam sejā – jā, tas ir mans tētis!

.............................

Sveiks!

Gribēju Tev tikai pateikties par to, ka izstāstīji manu stāstu. Kā es atradu pirmo mīlestību, kā meklēja savu ceļu dzīvē, visu laiku svārstīdamās starp dievišķo un pasaulīgo, t.i., starp simfoniskās mūzikas pasauli un tautas mūziku – to, kas patīk visiem un ko klausās visi. Man abas ir vienādi mīļas – nespēju vienu stādīt augstāk par otru. Un, jā, tas bija iemesls šim drausmīgajam konfliktam ar tēvu un sekojošiem atsvešinātības gadiem; viņš spēja mīlēt tikai vienu no abām. Un es esmu neizsakāmi lepna un priecīga, ka man izdevās viņu iemācīt, ja ne tieši mīlēt, tad vismaz saprast arī to otro – tautas mūziku. Tas gan notika ļoti sāpīgi priekš mums abiem un prasīja garus atsvešinātības gadus, pildītus ar strīdiem un nesaprašanos. Bija laiks, kad es pat nespēju iedomāties, ka mēs reiz spēsim piedot viens otram – tik ļoti mēs bijām atsvešinājušies.

Jā, tas ir aizkustinoši, ka liki atcerēties manu pirmo mīlestību – kā tā dzima, cik tas bija pārsteidzoši, ka tas nebija vis klases skaistulītis Arturs, bet gan Einārs. Kurš gan varēja iedomāties, ka toreiz izšķiršos par labu, no pirmā acu uzmetiena raugoties, vārgulim Eināram, nevis Arturam. Tomēr garīgi Einārs izrādījās daudz stiprāks un lielāks par jebkuru citu puisi. Jā, mūziķis no viņa tā arī neiznāca, bet es jau tad sapratu, ka viņš dzimis, lai kļūtu par dzejnieku; tāpēc viņa šodienas panākumi un slava mani ne mazākā mērā nepārsteidz. Diemžēl mums bija lemts šķirties – es nevarēju laist garām iespēju studēt Austrijā, kamēr dzejnieks nevar dzīvot svešumā. Žēl, tas bija pasakaini skaists laiks! Einārs iemācīja mani mīlēt.

Tagad es esmu kopā ar Džordžu. Mēs esam draugi ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē. Un tagad varu Tev atklāt mazu noslēpumu – mēs precamies. Un, jā, vari neminēt – es esmu gaidībās. Šo vēstuli Tev raksta laimīgākā sieviete pasaulē.

Vēlreiz paldies par šīm burvīgajām atmiņām!

Ieva.