Klasesbiedru salidojums 2018

Laikam tā jau ir tradīcija, ka pēc klases salidojuma es uzrakstu kādu tekstu. Tā arī šoreiz, lai gan mani māc šaubas – vai vajag? Kopš es cīnos ar savu “romānu” (rakstu garāku gabalu – pats nezinu kāpēc) vairs neizjūtu tik asu nepieciešamību rakstīt par dajebko, kas ar mani vai ap mani ir noticis.

Īsāk sakot, klases salidojums, kas notiek katru otro gadu. Vispār dīvains ritms. Ar saviem armijas biedriem, piemēram, mēs tiekamies katru gadu – tā mēs nezaudējam kontaktu ar draugiem. Savukārt, ja interesē, kā izmainās cilvēki un viņu dzīve, šķiet, prasītos ilgāks laika periods, teiksim, pieci gadi. Man, protams, visinteresantākā tikšanās ar klasesbiedriem bija pati pirmā, kad nebiju redzējis pārējos 40 gadus ar kapeikām. Bet, saprotiet mani pareizi, šī nav gaušanās par šo tradīciju – 2 gadi. Vienkārši pārdomas.

Jā, pirmo reizi es piedalījos pirms 8 gadiem (kā lido laiks!), un, ko tur slēpt, biju sanervozējies. Mani visu mūžu ir mocījis sava veida komplekss – mani tomēr izmeta no tās skolas. Tātad tie, kas tur palika mācīties un veiksmīgi to nobeidza, acīmredzot ir gudrāki, labāki un veiksmīgāki par mani. Es gan, salīdzinoši smagi un grūti ķepurodamies, biju iestājies RPI, pat izmācījies, un mani dzīvē līdz šim vienmēr ir pavadījusi veiksme. Tātad savā ziņā esmu paspējis ielēkt atpakaļ dzīves vilcienā, no kura mani salīdzinoši pelnīti bija izspērusi Brūvere. Tomēr, kā jau teicu, kaut kāds mazvērtības komplekss mani nebija atstājis.

Tas, protams, nemazinājās, ierodoties pie Maritas un Jura – nu smuki viņi ir iekārtojušies! Mans iedzimtais slinkums pat mazliet saceļas pret šādu perfekciju – lai gan ar prātu saprotu – skaisti dzīvot neaizliegsi, īpaši tad, ja tas cilvēkiem sagādā prieku. Pirmā (tā pirms 8 gadiem) vispār man palikusi atmiņās ar sava veida lepošanos par dzīvē sasniegto. Nākamā – pēc četriem gadiem (es vienu izlaidu) bija daudz vienkāršāka un mīļāka. Tāpat kā vakar – tā bija vecu draugu kopā sanākšana – sirsnīga un forša. Aizsēdējāmies pat līdz vēlai naktij, atceroties dažādus jocīgus atgadījumus no skolas laikiem. Parasti kaut ko īpašu, man sen aizmirstu, izstāsta Pēteris. Iepriekš tas bija stāsts, kā mēs abi bijām sacentušies, kurš lēnāk noskries 60 metrus fizkultūras stundā, tādejādi novedot učeni “līdz rociņai”. Tagad viņš atgādināja, kā es esot stundas laikā klasē ierāpies pa logu – skolas durvis esot bijušas noslēgtas, lai pārmācītu kavētājus. Turklāt tā, ka učene nav pat pamanījusi. Šo tiešām neatceros. Labāks likās stāsts, kā mēs kopā bijām pirkuši končas par pēdējām kapeikām, bet viena konfekte bija pārgriezta uz pusēm. Lai ievērotu taisnīgu dalīšanos, mēs to pusīti nolikām uz tramvaja sliedēm – ka nav, tad nav. Izklausās pēc sprieduma Zālamana stilā. Jā, būtu muļķīgi ļaut puskončai aptumšot draudzību – labāk upurēt to labvēlīgiem dieviem.

Aizmuldējos. Es vienkārši gribēju pateikties Maritai un Jurim par smalko uzņemšanu, visiem par kompāniju, bet jo īpaši Edmundam – par tiešām interesantajām sarunām un ka aizvedi mani mājās.

PALDIES!

M.