Is this life we really want?

Eiropā vietām atdzimst nacisms, Latvija tā arī nespēj izkļūt no korupcijas muklāja, Krievijā valda atklāts revanšisms, ASV prezidents ir idiots, kas paštīksmināšanās nolūkos gatavs uz dajebko – sākot ar brīvās preses apkarošanu un beidzot ar kodolkaru, pasaule atrodas ekoloģiskas katastrofas priekšvakarā, okeānos mirst dzīvība plastmasas atkritumu nomākta... Vai turpināt?

Domāju, ka pietiks. Un tad redzu aicinājumu pret dzīves nebūšanām izturēties mierīgāk un relaksētāk. Vai tas vispār ir iespējams? Vieglāk par vieglu! Ja dzīve ir praktiski nodzīvota, un tavs moto ir “Pēc manis kaut vai ūdensplūdi!” Ja tā gluži nav, cilvēks ir spiests piemēroties, atslēdzot domāšanu. Jā, jā – to pašu, kas mūs atšķir no lopiņiem. Nu nespēju es nemitīgi domāt par dzīves nebūšanām! Es taču esmu tikai... cilvēks.

Tomēr kurā brīdī šāda novēršanās no jēdzīgas dzīves pozīcijas pārvērš tevi par manipulējamu kretīnu? Tādu, kurš izvēlas aizmirsties jebkuriem līdzekļiem? Ar glāzi vīna, kāsīti vai šļirci. Baudas dēļ cilvēki spēj pastrādāt vislielākās nelietības. Lai gan – kas ir nelietība? Viss ir relatīvs.