Hotel Yorba

It might sound silly, bet es par Džeku Vaitu “ne locekļa” nezināju līdz šai dziesmai – Hotel Yorba. Grupu – White Stripes – man ierādīja Dace – mana jaunākā meita. 2000-šo sākumā manu muzikālo izglītību bija uzņēmušās abas manas atvases – Lāsma ar klasisko materiālu, bet Dace relatīvi mūsdienīgā mūzikā.  Vēlāk es sapratu, ka White Stripes nav nejaušība, jo arī Klāsa 101 albumu grāmatā bez Elephant nebija izticis. Tāpēc es sajutos vienkārši pārlaimīgs, kad uzzināju, ka Džeks būs Rīgā, turklāt viņš nespēlēs vis Arēnā, bet gan Palladium.

Teikšu uzreiz – koncis man šausmīgi patika. Kaut vai vienīga iemesla dēļ – tas bija īsts. Uzreiz var uzpeldēt jautājums – ko tas nozīmē īsts? Lai to paskaidrotu, man jāatsauc atmiņā iepriekšējais – Rodžera Votersa Arēnā. Tas bija iestudēts šovs. Līdzīgi kā Deividam arī Rodžeram viss bija iestudēts pa minūtēm – gaismas, filmas kanonizētais izpildījums, kur ne soli ne pa labi, ne pa kreisi. Tad, lūk, Džeks bija 100% pretstats – dragāja uz nebēdu. Viņam māksla ir viss, kas notiek uz skatuves. Pat dziesmu pieteikumi vai sasveicināšanās ar publiku, kas plūstoši pāriet nākamajā gabalā, starpspēlē starp dziesmām vai vēl kamā, kas nu izpildītājam tobrīd ir ienācis prātā. Džeka uzstāšanās balstās uz kontrastiem – viņš lēkā pa žanriem, kā akrobāts – pankroks, roks, 30to salonu mūzika, popss, blūzs, hārdroks (droši vien būtu jāsauc kā smalkāk – es vienkārši nezinu smalkos žanru nosaukumus visāda veida metālam).

Es gūstu pilnu satisfakciju jau pašā konča sākumā – Džeks novālē Hotel Yorba – un es esmu gar zemi (ne fizikāli, bet mentāli – uztraukumam nav pamata). Tālāk turpinās jau augstāk pieminētais stilu kokteilis ar labu humora piesitienu. Džeks pats visu laiku ir kustībā – lai arī ir jau gados un palicis nedaudz “škinkīgs” – mierā viņš nav ne mirkli. Būtiska viņa uzstāšanās daļa ir... frizūra. Kad viņš mežonīgi dārdina ģitāru, mati Džekam ir izspūruši – viņš zālē veras kā slēpjoties aiz aizkara. Liriskākos gabalos viņš uzmeklē suku, un žigli saķemmējies, kļūst neparasti smuks un lirisks. Tomēr tikai uz īsi brīdi – drīz atkal rīb mežonīgi akordi, un pēc pāris straujākām kustībām Džeks atkal ir mežonīgi izspūris

Otrs svarīgākais cilvēks uz skatuves – mazākais vizuāli – ir meitene pie bungām. Viņa klapē tās mežonīgi – ar tām koncis sākas un arī beidzas. Svarīga loma, protams, ir basistam – tas dabū kārtīgi parūdīties – un abiem taustiņu spēlētājiem. Pēdējie ir mazāk redzami, bet ne mazāk svarīgi. Skan zvērīgi labi. Interesanti, ka Inokentijs Mārpls, kas iesildīja publiku, spēlēja skaļā par Džeka bandu – vienu brīdi man pat likās, ka skaņu viļņos man plīvo bikšu gali.

Publika bija lieliska – zināja dziesmām vārdus un aktīvi iesaistījās izpildījumā, kas, manuprāt, Džekam bija svarīgi. Īpaši beigās, dziedot Seven Nation Army – man liekas, ka labu laiku Džeks ar publiku dziedāja a cappella. Nu, labi, bungas palīdzēja turēt ritmu, bet, viss viens, tā bija zāle, kas auroja slaveno rifu, kamēr pārējie instrumenti klusēja.

Smeķīgi.