Piepeldējām...

Every sperm is sacred.

Every sperm is great.

If a sperm is wasted,

God gets quite irate.

Jā, jau no sākta gala man neveidojās labas attiecības ar Ievu – to, kura Melgalve. Grūti pateikt kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man, kā jau gandrīz jau 60 gadus vecam, ir pagrūti jebkura veida mācīšanos uztvert nopietni. Turklāt šķiet, Ieva jau no sākta gala gribēja kursus vadīt, balstoties tikai un vienīgi uz savu autoritāti – viņai likās, ka viņai, kā relatīvi atzītai rakstniecei, ir tiesības brīvi “uzbraukt” jebkuram pēc pašas ieskatiem un tad visiem ir jāatzīst viņas kompetence un lielā taisnība. Jā, lai gan es jau sen kā vairs neesmu skolas puika, kas šādam stilam būtu meties pretī ar pilnu tvaiku, tomēr arī tagad man ir pagrūti novaldīties un tā vienkārši samierināties ar šādu pieeju apmācībai. Autoritāte ir jāpierāda un jāiekaro katru dienu pa jaunu – pat ja baigais slinkums to darīt.

Nu tā arī mēs sākām ķīvēties par dažādiem niekiem – es pāris reižu “aiz nav ko darīt” mēģināju būt asprātīgs un iesmēju par kursa organizāciju un to vadoņiem, un tūlīt pat pretī saņēmu neadekvāti naidīgu reakciju – kā man tas likās. Nolēmu, ka tam par iemeslu, visticamāk, ir mana atvēzēšanās uz to, kas mūsdienās ir pats svētākais – siltas zupas šķīvi, jo – skaties, kā gribi – komerciāli šādi rakstniecības kursi ir visai izdevīgi. Mani kaitināja, ka pēc būtības pirmajā pusgadā kursa dalībnieki drīkst tikai rakstīt esejas un viens otru kritizēt pozitīvā veidā, bet reāli nekādu atdevi par savu naudu nesaņem. Ja nu vienīgi tās Ronalda lekcijas, kas visumā bija foršas, bet arī nav nekas tāds, ko jebkurš sevi cienošs autodidakts nevarētu pats sasēņot tīmeklī. Protams, bija arī 90 minūšu vāvuļošana ar Ievu katru otro sestdienu, kas dažkārt bija pat visai interesanta, bet diez vai varētu būt uzskatāma par ļoti izglītojošu.

Es biju iedomājies, ka cilvēki ar visumā bezaizspriedumu uzskatiem, kāda, jādomā, ir arī Ieva, pārāk ilgi nepārdzīvos, ka kursā ir kāds ņirdzējs. Turklāt biju gatavs arī ierēkt (kā man riebjas šis vārds!) arī pats par sevi. Vienā mājas darbā uzrakstīju stāstiņu, kurā apsmēju tāda veca mudaka kā es vēlmi mācīties par rakstnieku. Nu, varbūt fonā drusku aizķēru arī kursa vadoņus – kam negadās. Vispār jau tēmu es izvēlējos iztēles trūkuma dēļ – es nespēju neko izzīst no pirksta – varu tikai atstāstīt kādu notikumu, varbūt mazliet to izpušķojot.

Nezinu, vai Ieva to izlasīja – grūti spriest. Tas vispār ir neiedomājami kaitinoši, ka kursa vadone saka, ka lasīs visu, bet tu pavisam droši zini, ka viņa labākajā gadījumā izlasīs niecīgu daļu no mājas darbiem.

Iestājās vasaras pārtraukums, pa kura laiku bija jāuzraksta garāks stāsts. Es uzreiz nolēmu, ka tas varētu būt “Ceļojums” – gabals, ko uzrakstīju pirms pieciem gadiem un kas man bija dikti mīļš. Drusku to pieslīpēju, bet cik tad ir iespējams pieslīpēt paša rakstīto? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka Ieva tajā uzgāja daudz galīgi stulbu kļūdu, kuras man visu laiku bija acu priekšā, bet vienalga es tās nespēju ieraudzīt.

Tomēr Ievas reakciju uz “Ceļojumu” citādi kā par histērisku ir grūti nosaukt. Lasu viņas komentārus un nezinu – smieties vai raudāt. No vienas puses neparastais azarts ar kādu rakstīti komentāri, man liek justies lepnam – ir taču izdevies “erotizēt” meiteni! Viņa ienīst Edvardu – stāsta galveno varoni – ar sirdi un dvēseli. Liekas, ka Ieva saskata mani viņā, un tāpēc ir tik neapvaldīti negatīva. Lamājot Edvardu, viņa taču iedomājas lamājam mani! Jā, zināmā mērā Ievai ir taisnība – aptuveni 30% Edvarda īpašību un spriedumu ir manējie. Tomēr ar Edvardu es vairāk biju domājis Klāsu – kā viņš tolaik organizēja mūsu muzikālos disputus, kurus joprojām atceros kā īpašus – tie tik daudz man palīdzēja mūzikas izpratnē.

Jā, tā varētu būt viena versija – skolotāja maziska atriebība nepaklausīgam skolniekam. Tomēr mēs taču neesam gluži attiecībās skolotājs-skolnieks – jau pats nosaukums “Prozas darbnīcas” to norāda. Tad kāpēc tik histēriski negatīva attieksme pret stāsta galveno varoni? Viņš taču stāsta sākumā vispār neatrodas nekādā darbībā, kas ļautu vērtēt viņa gudrību vai stulbumu. Jāsāk domāt, ka atbilde ir jāmeklē vārdā “orgasms”, ar ko sākas stāstiņš. Acīmredzot Ievai tas liekas tik ļoti īpašs un sievietēm vien izprotams, ka tā pieminēšana ir jau nāves grēks. Neviļus nāk prātā Monty Python's dziesmiņa par spermu – tikai tajā vārds “sperma” būtu jānomaina pret “orgasms”.

Jā, stāsta sākums, iespējams, ir sanācis neveikls. Kad es, braukdams cauri šķietami bezgalīgajai Polijai, prātoju par tematu, nez vai nākotnē vēl kāds tā mocīsies – tad visi sēdēs mājās un ceļos vienīgi virtuāli. Tad iedomājos – kā tad viņi dzīvos? – pa vienam vai pa pāriem? Loģiski būtu pa pāriem – no vairošanās viedokļa. Tomēr man šķita, ka tas nav virziens, uz ko mēs ejam. Vairāki mani draugi it kā ir precējušies, tas ir, precējušies viņi nav, bet jau gadu desmitiem dzīvo ar vienu un to pašu sievieti, bet atsevišķos dzīvokļos – lai arī daudz laika pavada kopā. Tātad nākotnes sabiedrībā, kad cilvēki neatstās mājas, viņi dzīvos pa vienam, un biedrosies vai mīlēsies tikai virtuāli. Tad kā tas notiks? Iedomājos divi gultas, kas ir tīmeklī savienotas, un kuras vada viņi paši ar savām kustībām un vēl datorprogrammas palīdzību, kas liek mīlniekiem iztēloties, ka viņi ir kopā. Mūsdienu izpratnē puisim tas būtu sekss ar gumijas sievieti, bet meitenei – masturbācija komplektā ar vizuāliem efektiem. Pēc tam sperma pa vakuuma trubu ātri tiktu nogādāta, vai nu sievietei dzemdē, vai arī spermas bankā. Mjā, tādu lietu “pārdot” cilvēkiem varētu tikai, saņemot pretī ko īpašu – varbūt garantētu orgasmu? Vispār diez kas jau nav, un stāstā aprakstīt šo detalizēti negribējās. No otras puses – man ir tāda indeve, ka stāstam – gluži kā kārtējai 007 sērijai ir jāsākas ar kaut ko provocējošu, kas atmodinātu cilvēkus un vedinātu izlasīt vairāk par pirmo rindkopu. Tā ir mūža veca tehnika, sakot publiskas runas – ir jāspēj piesaistīt auditorijas uzmanība. Tā nu es ieliku virtuālā seksa ainu pašā sākumā. Neiedomājos, ka uz dažiem lasītājiem tas var atstāt tik traumatisku iespaidu. Varbūt vajadzēja rakstīt, ka gaismas indikators Edvardam norādīja, ka datorprogramma strādā nevainojami, un Ieva (tā, kura stāstā) gūst orgasmu? Varbūt tad Ieva (tā, kas kursos) tad nesaukātu Edvardu par melīgu kropli?

Pēc tik sakaitētām emocijām jau pašā sākumā, stāsta atlikusī daļa Ievai ir aizritējusi bez pārāk lieliem uzbudinājumiem. Vienīgi pie Žannas rīcības motivācijas Ievā atkal atmostas kareivīgs feminisms, ja nekļūdos. Kāpēc gan lai Žannas gribētu Edvardu, kurš ir melīgs kroplis, jo viņa ejakulācija nedrīkst sakrist ar partneres orgasmu (tā vienkārši nedrīkst būt!). Beigās tomēr noskaidrojas, ka iemesls ir prozaisks – Žanna ir prostitūta, kas lūko savaldzināt Edvardu, bet, lai arī karotīte atradās, rūgtums palika.

Nenoskaidrota paliek tikai Joahima motivācija – ko viņš tādu ir atradis Edvardā? Vispār visu to rakstot, man acu priekšā šilierējās filma “Firma” ar Tomu Krūzu, kur galvenajam varonim piestiprinātais mafijozņiks, kas acīmredzot bija viņa mentors, arī izjuta simpātijas pret savu audzēkni (man tā palicis atmiņā). Nu, tveriet to kā gribat – pēcteča izvēlēšanās var būt ļoti sarežģīta lieta – no tīri pragmatiska – man vajag tīru reputāciju un pievilcīgu seju, beidzot ar to, ka Joahims ir gejs. Katrs var iedomāties savu iemeslu. Manējais bija, ka Joahims Edvardā redz sevi pašu 30+ gadu vecumā.

Kāds ir sausais atlikums? Acīmredzot ir jāpapildina orgasma aina ar, teiksim, skaņas signālu, lai Edvardu sievietes neuzskatītu par stulbu kropli tikai šā viena iemesla dēļ. Otrkārt, jāizmet tā afro-rasisms – tas ir uzrakstījies visnotaļ stulbi. Kādreiz tam bija jēga, kad faktam, ka Edvards ir melnādainais, tika veltīta vesela epizode, kas vēlāk tika veiksmīgi izmesta. Tāpat ir jāizmet atsauce uz manu ceļojumu blogu – tas bija tik bērnišķīgi kādreiz katrā darbā mēģināt citēt pašam sevi. Ko darīt ar Žannas narkomāniju? Nezinu. Jā, marihuāna iedarbojas savādāk – nevis kā ir aprakstīts. Tomēr diži citas izvēles jau nav – būs jāatstāj tāpat. Par stiprajām narkotikām – varbūt ieviest nāvējošu kapsulu, kas Žannai arvien bijusi pa rokai? Lai gan – ko tas maina?