500

Atkal šis vieglais uzsitiens pa pieri, un noskan zvaniņš – es vienmēr piemirstu par zvārgulīti, ko Ērmanītis ir iekāris durvju ailē. Un kā gan lai atceras šādus sīkumus, ja ciemoties pie drauga sanāk labi ja reizi pusgadā? Sūds ar to! Izvelku no somas polšu – mēs šodien svinam. Ko tieši? Nezinu. Draudzību laikam. Vai arī mūziku. Ir pienācis laiks alkoholiskam vakaram, kura gaitā mēs runāsim tikai un vienīgi par to.

Es jūtos mazliet kā nodevējs, jo tāds arī esmu. Kopš mūsu pēdējās tikšanās es neesmu nekā jauna atradis. Patiesībā arī tam pašam vecajam laiks ir veltīts gaužām maz. Manu dzīvi aizpilda putriņas, kakaini bērnu autiņi, lielais katls uz gāzes plīts (mums nav siltā ūdens) un vēl gludināmais dēlis.

Jā, vēl pirms visa šī ņemtne bija sākusies es Ingrīdu brīdināju, ka man katru dienu ir nepieciešamas divi stundas sev pašam – grāmatu lasīšanai un mūzikai. Mana labākā puse tikai pasmaidīja par šādu naivumu manā vecumā. Tomēr reizi gadā vai pusgadā es izraujos no ikdienas, mēroju ceļu uz Purčiku, kur mitinās Ērmanītis, un dabonu ar zvaniņu pa pieri, lai pēc tam klausītos mūziku. Gandrīz tāpat kā kādreiz.

Tādā vai gandrīz tādā vakarā es iepazinos ar Borisa Grebenščikova (Akvārijs) mūziku. Neteikšu, ka es uzreiz baigi sāku to mīlēt. Varbūt, ka man traucēja krievu valoda, moška kas cits, bet tā uzreiz man tā lieta neaizgāja. Vienīgi, ka noticēju šādas mūzikas iespējamībai, t.i., ka arī milzīgajā Krievijā ir godīgi cilvēki, kas to lietu dara no sirds.

Pamazām, ļoti pamazām kļuvu par BG fanu. Labprāt eju uz viņa koncertiem, manā TOP 100 ir viens viņa albums – īsāk sakot, savu vietu viņš ir iekarojis. Bet vakar man uznāca tāda idiotiska vēlme uztaisīt Aquarium The Best of... izlasi. Salīdzinoši ātri izskrēju cauri visiem albumiem un atlasīju kādas 500 dziesmas. Nu, moška bišķi mazāk, bet vispār to saskrēja baigi čum. Atlasīt no tām kādas 20 labākās ir bezcerīgi. Tāpēc nolēmu sadalīt tās četros blokos – roķīgās plus dīvainās, krieviskās, jokainās un uzvarošās.

Varētu likties, ka šis ir baigi dīvainais sadalījums, bet tā nebūt nav. Vienkārt, es visas savas izlases veidoju no četriem blokiem – līdzīgi kā dalās daļās klasiskās simfonijas. Otrkārt, šādas daļas loģiski iezīmējas pašas. Grebenščikovs ir ļoti daudzveidīgs, bet nevar nepamanīt, ka viena viņam ir “dusmīgā seja”, kas kādreiz materializējās klasiskajā rokā, bet vēlāk kļuva psihedēliska (Она Может Двигать Собой, Рок-н-ролл мертв, Шумелка). Otra Borisa seja ir krievu tautiskā (Dubrovskij, Kostroma Mon Amour). Pie šīs man pierast bija visgrūtāk, jo Brežņeva laikos man burtiski bija muguras smadzeņu līmenī iepotēta nepatika pret krievu tautas mūziku un visām tām “garmoškām un balalaikām”. Tad Grebenščikovam vēl patīk pajokot (Kozlodojev, 15 golih bab), un tad vēl tā “uzvarošā” mūzika. Pēdējā, zināms, ir visdīvainākā – labā ritmā, pozitīvas enerģijas pārpilna, vienkārši brīnišķīga mūzika (Arigato).

Nu, lūk. Nonācis pie šādas klasifikācijas, attiecīgi sāku bīdīt kompilācijas. Tās būs trīs, jo pēdējās divas Grebenščikova “sejas” ir jāapvieno – citādāk pietrūks materiāla. Šī ir pirmā no izlasēm. Varbūt neieliku te visas labākās dziesmas, jo esmu drusku noguris no tām – pārāk bieži tās klausos. Nu, kā ir – tā ir.

01 500

02 Афанасий Никитин Буги (Хождение За Три Моря 2)

03 Сварог

04 Псалом 151

05 Древнерусская тоска

06 Брат никотин

07 Она Может Двигать Собой

08 Таможенный блюз

09 Рок-н-ролл мертв

10 Человек из Кемерово

11 Луна успокой меня

12 Обещанный День

13 Я-Змея

14 Козлы

15 Шумелка