100 gadu
Vakar bijām vēlreiz
noskatīties “Homo novus” – Lāsmai ar Daini dikti gribējās to redzēt. Man jau
likās, ka nekas labs no tā nesanāks – ir tik grūti skatīties filmu, ja iepriekš
ir lasīta grāmata, kas, cita starpā, šinī gadījumā ir vienkārši izcila. Tomēr
veids, kā tika nozākāta filma, braucot mājās, mani riktīgi nokaitināja. Jau
pats ievads – “kas man visvairāk nepatika filmā?” likās kā nozagts no Zorina
intervijām par dzīvi ASV.
Galvenā problēma ir tā
pati vecā – cilvēki nespēj nošķirt filmu no grāmatas. Tas, ka filma ir cits,
neatkarīgs mākslas darbs, vienmēr piemirstas. Un tad tiek uzskaitīts, kas ir
bijis citādāk nekā grāmatā un cik tas ir slikti.
Filma, zināms, nav
pasaules kinematogrāfa alfa un omega, bet galīgs draņķis arī ne. Manī tā
modināja līdzīgas, radniecīgas sajūtas, kā lasot šo Anšlava Eglīša gabalu.
Rīgas mākslinieku ikdienas un bohēmas atainojums 30tajos. Paironizēšana par
pārgudrību, un vēlmi izsisties, visādiem stiķiem un niķiem. Īsāk sakot, man
liekas, ka tā ir izdevusies.
Tomēr filma likās nedaudz
par haotisku, ko cilvēks, kurš nav lasījis grāmatu, nemaz nav spējīgs uztvert.
Varbūt, ka tā ir, bet varbūt nē. Nesen Radio Baltcom es dzirdēju divu krievu
kinokritiķu vērtējumu, kuri par grāmatas esamību pat nebija dzirdējuši. Viņu
verdikts bija – gada labākā filma. Pēc tam es tik droši vairs nevaru apgalvot,
ka filma ir haotiska un grūti uztverama.
Jā, traucē tas, ka visi
mūsu kinorežisori (ja neskaita Kriminālās Ekselences Fondu) smeļas no vienas
aktieru kalves. Daudziņš, Āboliņš, Keišs... Cik var? Lai arī var tomēr saprast
režisorus, ka viņi grib lietot labākos resursus, kādi ir pieejami.
Man pašam, otrreiz skatoties
filmu, acīs dūrās... tās budžets. Ne jau tieši ka nauda, bet cik nabadzīgas un
maz ticamas ir dekorācijas. Mani tas traucēja baudīt filmu. Brīžam pat iešāvās
prātā doma, ka varbūt vajadzēja atklāti lietot zīmētas dekorācijas un fona
bildes. Ka nav, tad nav...
Kopumā filma man tomēr
patika, un, kad sākās diskusija “kas man visvairāk nepatika” es pilnīgi aizgāju
ciet – pārstāju komunicēt ar saviem radiniekiem. Laikam jau es neko nejēdzu no
mākslas. Tam kā baiss pierādījums ir tas, ka es vakar beidzot nocīnīju Markesa “100
vientulības gadus”. Es jau agrāk vairākkārt biju mēģinājis to izlasīt, bet
vienmēr aplauzos – šī grāmata man burtiski “orgāniski” riebās. Nu, vot, tagad
esmu to izlasījis. Viedoklis diemžēl palika nemainīgs.
Komentāri
Ierakstīt komentāru