100 gadu

Vakar bijām vēlreiz noskatīties “Homo novus” – Lāsmai ar Daini dikti gribējās to redzēt. Man jau likās, ka nekas labs no tā nesanāks – ir tik grūti skatīties filmu, ja iepriekš ir lasīta grāmata, kas, cita starpā, šinī gadījumā ir vienkārši izcila. Tomēr veids, kā tika nozākāta filma, braucot mājās, mani riktīgi nokaitināja. Jau pats ievads – “kas man visvairāk nepatika filmā?” likās kā nozagts no Zorina intervijām par dzīvi ASV.

Galvenā problēma ir tā pati vecā – cilvēki nespēj nošķirt filmu no grāmatas. Tas, ka filma ir cits, neatkarīgs mākslas darbs, vienmēr piemirstas. Un tad tiek uzskaitīts, kas ir bijis citādāk nekā grāmatā un cik tas ir slikti.

Filma, zināms, nav pasaules kinematogrāfa alfa un omega, bet galīgs draņķis arī ne. Manī tā modināja līdzīgas, radniecīgas sajūtas, kā lasot šo Anšlava Eglīša gabalu. Rīgas mākslinieku ikdienas un bohēmas atainojums 30tajos. Paironizēšana par pārgudrību, un vēlmi izsisties, visādiem stiķiem un niķiem. Īsāk sakot, man liekas, ka tā ir izdevusies.

Tomēr filma likās nedaudz par haotisku, ko cilvēks, kurš nav lasījis grāmatu, nemaz nav spējīgs uztvert. Varbūt, ka tā ir, bet varbūt nē. Nesen Radio Baltcom es dzirdēju divu krievu kinokritiķu vērtējumu, kuri par grāmatas esamību pat nebija dzirdējuši. Viņu verdikts bija – gada labākā filma. Pēc tam es tik droši vairs nevaru apgalvot, ka filma ir haotiska un grūti uztverama.

Jā, traucē tas, ka visi mūsu kinorežisori (ja neskaita Kriminālās Ekselences Fondu) smeļas no vienas aktieru kalves. Daudziņš, Āboliņš, Keišs... Cik var? Lai arī var tomēr saprast režisorus, ka viņi grib lietot labākos resursus, kādi ir pieejami.

Man pašam, otrreiz skatoties filmu, acīs dūrās... tās budžets. Ne jau tieši ka nauda, bet cik nabadzīgas un maz ticamas ir dekorācijas. Mani tas traucēja baudīt filmu. Brīžam pat iešāvās prātā doma, ka varbūt vajadzēja atklāti lietot zīmētas dekorācijas un fona bildes. Ka nav, tad nav...

Kopumā filma man tomēr patika, un, kad sākās diskusija “kas man visvairāk nepatika” es pilnīgi aizgāju ciet – pārstāju komunicēt ar saviem radiniekiem. Laikam jau es neko nejēdzu no mākslas. Tam kā baiss pierādījums ir tas, ka es vakar beidzot nocīnīju Markesa “100 vientulības gadus”. Es jau agrāk vairākkārt biju mēģinājis to izlasīt, bet vienmēr aplauzos – šī grāmata man burtiski “orgāniski” riebās. Nu, vot, tagad esmu to izlasījis. Viedoklis diemžēl palika nemainīgs.