Lielais Kristaps

Jūtos nevesels. Garīgi. Noskatījos trīs filmas – Lielā Kristapa balvas kandidātes, un raudāju. Raudāju katrā no tām. “Homo Novus”, “Mērijas ceļojums” un “Bille”. Komēdija, doķene un ģimenes filma. Visas trīs man tiešām patika. Un es raudāju.

Nevaru lepoties, ka es būtu kino cienītājs. Protams, līdzīgi kā visi, bērnībā es gāju uz visām jaunākajām ārzemju filmām. Es burtiski kaifoju no tādiem grāvējiem kā, piemēram, “Piedzīvojumi gaisā”, “Slaids gaišmatis ar melnu kurpi” vai “Lielo pastaigu”. Tomēr par īstu konomīli es nekļuvu. Nepūlējos iegaumēt aktieru vai režisoru vārdus, nelasīju kritikas – īsāk sakot, es biju tāds svētdienas kino cienītājs.

Tomēr kino tad man stipri vien patika. To nevar pat salīdzināt ar situāciju tagad. Piemēram, patlaban pat Ingrīda skatās TV kaut kādu lielfilmu, bet es sēžu viņai blakus un pa to laiku stročīju šo murgaino tekstu. Tāda ir mūsu ikdiena – Ingrīda skatās filmas, bet es vai nu sēžu datorā, vai ko lasu. Vai arī gluži vienkārši eju gulēt. Filmu sākumu parasti es noskatos, un dažkārt nākamajā dienā varu pajautāt Ingrīdai – vai viņi apprecējās? Kurš tad nomušīja to jaunekli? Vai arī ko tamlīdzīgu. Īsāk sakot, kaut kāda minimāla interese manī ir, bet kopumā filmas mani maz interesē.

Bet šodien es raudāju. Tāpat kā vakar un aizvakar. Visdīvainākais, protams, ir raudāt, skatoties komēdiju. “Homo Novus” ir viegla un patīkama filma. To var skatīties kā baudot gaisīgu šampanieti. Es raudāju tāpēc, ka iedomājos, kāds briesmīgs un nepelnīti smags liktenis nākotnē gaida visus šos māksliniekus, kas katrs pa savam bija ģeniāls. Karš, Sibīrija vai trimda. Dzīve koncentrācijas nometnē, ko sauca PSRS. Bieži bez tiesībām sarakstīties ar sev pašiem tuvākajiem cilvēkiem, kas apstākļu sagadīšanās dēļ bija nokļuvuši pasaules pretējā pusē. Latvijai zaudētais intelektuālais potenciāls. Svešumā salauztas dzīves.

Toties skatoties “Mērijas ceļojumu”, raudāt nav liela māka. Filma ir par to, kā Latvijas zieds brutālā padomijas režīma laikā tiek iemīts dubļos. Un tā notiek lojalitātes dēļ. Abas filmā atainotās Mērijas – māte un meita – ir lojālas Latvijas kultūrai. Jo īpaši meita. Viņa pēc kara beigām būtu varējusi bēgt uz amerikāņu okupācijas zonu, kā to darīja daudzi, bet viņa nespēja pamest likteņa varā Latvijas muzeju vērtības, kas bija nodotas viņai glabāšanā. Un, kad viņa tās nosargā, Padlatvija pat nepasaka par to paldies. Traģisks liktenis. Brīnos, ka tikai tagad, gandrīz pēc 50 gadiem, ir izstāstīts Mērijas stāsts.

Nu, tas viss ir labi, bet kāpēc raudāt, skatoties “Billi”? Splendid Palace ir pilns ar bērniem. Jauka un sirsnīga tikšanās ar filmas veidotājiem. Kāpēc raudāt? Tiešām nezinu. Varbūt pie vainas nesen lasītā intervija ar dzejnieci? Varbūt tāpēc ka man liekas, ka Belševica bija viena no retajiem, kas atrada sevī spēku nesadarboties ar toreiz valdošos kliķi, un nesacerēja odas ne Ļeņinam, ne Staļinam? Vai arī gluži vienkārši filma ir tik ļoti spēcīga, ka spēcīgais emocionālais pārdzīvojums, kam tā izved cauri, spēj mani tā saviļņot?

Vai arī tomēr esmu garīgi nevesels, un man ir laiks meklēt ārsta palīdzību. Katrā ziņā uz Lielā Kristapa balvas pasniegšanas ceremoniju es Ingrīdai līdzi nedošos. Dies nedod atminēšos savas emocijas un vēl sākšu bimbāt svinīgās ceremonijas laikā. Visi smiesies. Labāk lai Ingrīda tur iet kopā ar kādu draudzeni. Tā būs čum mierīgāk.

Bet simtgadei veltītās filmas ir dižas. Paldies māksliniekiem!