Laime

Kas īsti ir laime? Katrs cilvēks to iedomājas citādāk. Piemēram, Mihaila Zoščenko stāstiņā par kādu stiklinieku uz jautājumu, “kas ir laime?”, saņemam aizkustinoši vienkāršu atbildi. Stiklinieka laime bija, kad traktierī, kurā viņš parasti žūpoja pēc darba, izsita logu. Tad viņš par rūts iestiklošanu varēja pieprasīt ne tikai samaksu, bet papildus tai arī šņabi. Vai tā ir laime? Priekš stiklinieka – neapšaubāmi.

Mani pašu laime piemeklēja piepilsētas vilcienā Rīga-Lielvārde. Jāatzīst, ka arī pirms tam tieši nelaimīgs es nebiju – pavasara sesija bija veiksmīgi pievārēta, un mani gaidīja vasaras brīvdienas. Varētu likties, ko gan cilvēks vēl var gribēt, kad viņš ir jauns, brīvs un dzīve tikai sākas. Tomēr bija viens apstāklis, kas neļāva man justies īsti laimīgam – man galīgi nebija naudas. Pēc pēdējā eksāmena bija panesusies tik neapvaldīta uzdzīve, ka atjēdzos, palicis bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Turklāt vārda vistiešākajā nozīmē – ledusskapis bija tukšs, kā izslaucīts, pēdējās maizes drupačas kopā ar pagrabā uzietu ievārījuma burku aprītas, un mans vairs ne tik ļoti augošais organisms brēktin brēca pēc pārtikas. Īsāk sakot, tobrīd es jutos gluži kā Ostaps Benders – viņš mīlēja un cieta. Ostaps mīlēja naudu un cieta no tās trūkuma.

Tukšais ledusskapis bija kā signāls, ka uzdzīvei ir jāpieliek punkts – bija pienācis laiks doties pie senčiem uz Lielvārdi. Man galīgi nekārojās tā darīt. Tur, protams, varēja pierīties lopā, bet līdztekus tam diemžēl arī tika “apcirpti spārni” – man lika strādāt dārzā un vispār neļāva dzīvot. Tomēr citas izejas nebija, jo cik tad ilgi cilvēks var izvilkt neēdis.

Nu, tā es, aizņēmies no kaimiņiem 40 kapeikas biļetei, sēdēju električkā, un pavisam mierīgi braucu uz Lielvārdi. Vilciens izrādījās pārpildīts – knapi izdevās dabūt sēdvietu. Tā bija dienvidu pusē – saule spīdēja man tieši sejā, un es, pievēris acis, domās vēlreiz izdzīvoju pēdējo dienu trakulības. Pat nemanīju, kā iesnaudos. Pamodos tikai pēc Ogres, kad gandrīz visi pasažieri bija jau izkāpuši. Jutos drausmīgi – saulē pārkarsis, nosvīdis, un man likās, ka tūlīt pat vemšu. Pārsēdos „kupejas” pretējā pusē ēnā un pamanīju, ka man blakus uz sola vizinās paprāva izmēra naudas maks. Attaisīju, un pirmais, ko ieraudzīju, bija piecdesmit rubļu banknotē ievīstīta papīrnauda. Ārprāts! Nelabums man bija kā ar roku atņemts. Nekad nebiju piecdesmitnieku turējis rokās. Paskatījos visapkārt. Vagonā bija palikuši vien pāris pasažieru, un tiem nebija nekādas daļas gar mani. Arī manu atradumu viņi nevarēja redzēt – to liedza krēslu atzveltnes. Biju viens pats ar maku, bet vilciens jau tuvojās gala pieturai – Lielvārdei.

Vēlreiz ieskatījos makā. Tajā bija tikai nauda; nebija atrodamas nekādas īpašnieka identifikācijas zīmes. Pārsteidza divi lietas – vienkārt, naudas summa, kas bija paliela. Otrkārt, kāds haoss valdīja šajā muķī. Naudaszīmes bija tajā nevīžīgi sastumtas tādos kā vīstokļos.

Ko darīt? Meklēt naudas īpašnieku? Vai arī vienkārši to piesavināties? Man ausī čukstēja kārdinātāja balss – vienalga kāds to naudu paņems, jo īpašnieks taču nav zināms, kāpēc gan lai tas nebūtu tu?

Man neatlika laika daudz domāt – vilciens jau sāka samazināt ātrumu. Automātiski kā robots izmakšķerēju visu papīrnaudu un sastūķēju to somas kabatā. Pašu maku, kurā palika vēl, mazākais, rubļi pieci kapeikās, pametu zem sola, un devos uz izeju. Izkāpu Lielvārdē un paātrinātā solī devos mājup. Vai tikai kāds man neseko? – laiku pa laikam pametu skatienu atpakaļ. Nē, nebija neviena. Izvilku naudu, un ātri to pārskaitīju – tur bija nedaudz virs 300 rubļiem. Tas ir kā stipendija par pusgadu – sajutu, kā man notirpst “pakaļējais nervs”.

Sāku gudrot, ko ar šo piķi iesākt. Jebkurš prātīgāks cilvēks būtu ko nopircis vai arī noguldījis nebaltai dienai. Pašam sev par godu man ir jāatzīstas, ka šādas domas man pat prātā neienāca. Es tajā saskatīju tikai vienu – veselu vasaru uzdzīves!

Jau nākamajā rītā es sēdēju vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Sazvanīju Ingu – meiteni, ar kuru tikai nesen kā biju sapazinies un uzaicināju viņu aizbraukt uz jūriņu nopeldēties. Drīz arī viņa bija klāt, tērpusies neparasti seksīgi – baltās Lee džīnās un vieglā blūzītē. Kaut kas tāds var cilvēku padarīt galīgi traku!

Mēs devāmies svinēt uz Jūrmalu. Sauļojāmies un peldējāmies; tad atkal sildījāmies saulē un mētājām „lidojošos šķīvīšus”. Kad bijām paguruši un izsalkuši, devāmies uz restorānu ieturēt azaidu. Baigie joki! – tur uz galdiem bija saliktas bļodas ar augļiem un alus pudeles, bet iztrūka attaisāmā. Nu, studentam tas nevar būt šķērslis – pudele pret pudeli, un mēs jau baudījām putojošo dzērienu. Augļus neņēmām, jo bija dzirdēts, ka, ja apēdīsi vienu, maksāt nāksies par visu bļodu. Turklāt tie izskatījās sažuvuši.

Tāpat vairījāmies pasūtīt šķiņķi, mēli vai jebkuru citu gaļu – restorānā prot to sagriezt tik neticami plānās šķēlēs, ka tām cauri var redzēt šķīvi, uz kura tā izklāta. Toties droši ņēmām soļanku – tā bija lieliska! Un pēc tam šniceli. Tā nebija viss pretīgā maltās gaļas šaiba, kādu mums dod studentu ēdnīcā, bet gan kārtīgs gaļas gabals.

Pieēdušies līdz ūkai, saldo un kafiju devāmies baudīt uz mazu kafeni turpat kāpās. Ēdām saldējumu, aplietu ar “Allažu ķimeli”, un dzērām kokteili “Jurmalskoje Sijaņije” – tas bija šampis sajaukts ar balzamu. Tad paķērām veicī pudeli šampanieša un braucām atpakaļ uz Rīgu pie manis svinēt tālāk. Vīnu atdzesējām un dzērām no lepnākajām senču glāzēm – šampanietim tās ir kā radītas. Dzīve šķita tik skaista!

Jā, tāda bija mana laime. Tā bija tik īsa! – tikai vienu vasaru. Tagad sēžu virtuvē pie zīdaiņu autiņu katla, kas vārās uz plīts, un esmu tik pārguris, ka nespēju pat ieskatīties konspektu kladē, kas atvērta guļ man priekšā uz galda. Un tad man prātā iešaujas dīvaina doma – vai es nebūtu laimīgāks, ja to naudu vispār nebūtu atradis?