Jautājums

1.

-         Tev jau ir gandrīz 18 gadu, šogad tev jābeidz skola, bet tu joprojām nezini, par ko gribi kļūt! – Edīte bija aizsvilusies ne pa jokam.

Mārcis paskatījās uz sievu, un pēkšņi viņam šķita, ka raugās pilnīgi svešā cilvēkā. No kurienes uzradusies šī sieviete? Drukns stāvs, apaļa seja un pelēkas zivs acis. Ap kaklu vairākas zelta ķēdītes, krekliņš ar brokāta izšuvumiem, bet pakaļa iespīlēta baltās biksēs – Edīte joprojām nebija pamanījusi, ka viņai pašai sen kā vairs nav 18. Varbūt ieteikt sievai pirms ģērbšanās paskatīties pasē dzimšanas gadu? Tad tik ietu vaļā tracis! Labāk paklusēt. Jā, kur gan palikusi sīciņā, ēteriskā meitenīte, kuru es apprecēju?

-         Liec puikam mieru! Man ir jau pāri 50, bet arī es joprojām nezinu, par ko gribu kļūt. – Mārcis pārtrauca Edītes monologu. Sieva veltīja viņam nešpetnu skatienu, bet dēls sāka pilnā kaklā smieties.

Vismaz ar humoru sajūtu puikam viss ir kārtībā – izklaidīgi nodomāja Mārcis. Patiesībā viņu neinteresēja dēla nākotnes plāni. Skaidrs, ka Edīte jau sen kā ir visu saplānojusi puikas vietā. No sākuma biznesa vadības studijas ASV, bet pēc tam maģistrs kaut kādā Kembridžā vai Oksfordā. Sievai tikai gribējās no puikas izspiest, lai viņš pateiktu, ka grib to nākotni, kādu viņa bija dēlam iedomājusies.

Jā, laiki mainās, bet jautājums paliek nemainīgs – par ko kļūt? Savulaik Edīte bija šo jautājumu atbildējusi arī sava topošā vīra vietā. Viņa pati izvēlējās kļūt par stomatologu, bet Mārci – savu puisi vēl no skolas sola – aizfīrēja studēt Informācijas Tehnoloģijas. Rezultātā Mārcis tagad bija kļuvis par pasaulē vadošas IT firmas Latvijas biroja vadītāju. Noteiktās aprindās viņš bija pat ļoti ietekmīgs cilvēks, darbojās dažādu IT asociāciju spicē, un, jā, pat skaitījās Latvijas Jātnieku sporta federācijas prezidents. Patiesībā Mārcim nepatika šis goda amats – viņš vienmēr bija bišķi baidījies no zirgiem. Daudz labprātāk viņš būtu izvēlējies vadīt, piemēram, velosportu. Diemžēl tas robs jau bija aizsists, un nācās samierināties ar to, kas atlicis. Vispār jau nebija arī tik traki. Nevajag tikai grābstīties zirgam gar purnu, kā to rāda filmās, un viss būs labi. Toties skaitīties par kāda sporta veida federācijas prezidentu – tas bija prestiži.

Tomēr jautājums bija tā arī palicis neatbildēts – par ko Mārcis gribētu dzīvē kļūt? Abi vecāki Mārcim bija ārsti, bet viņi nekādā veidā nebija centušies mudināt vienīgo dēlu iet viņu pēdās, vai arī kā citādi ietekmēt viņa profesijas izvēli. Daudzi bērnībā sapņoja kļūt par kosmonautiem, pažarniekiem vai ko tamlīdzīgu. Mārci šīs varoņprofesijas neinteresēja. Vienīgā reize, kad viņam kāda nodarbošanās likās forša, nebija pat pieminēšanas vērta. Viņš bija pa dzīvokļa logu vērojis, kā sakņu veikalā tiek izkrauti arbūzi. Mārcis kā apburts raudzījās, kā krāvēji pa ķēdīti cits citam meta milzu ogas gluži kā bumbas. Kad vezums beidzot bija izkrauts, strādnieki saskatījās un nometa vienu arbūzu zemē. Tas atvērās, un “neveiklie” vīri steidza ēst sārto viduci tā, ka sula vien tecēja šiem pa zodiem. Toreiz Mārcis iedomājās – cik forši būtu strādāt noliktavā, kurā izkrauj arbūzus.

2.

Naktī Mārcis atkal bija augšā – tas jau sāka kļūt par paradumu. Lai kaut cik paglābtos no Edītes krākšanas, viņš klusītiņām pārvācās uz viesu istabu. Te varēja mierīgi slēgt iekšā gaismu un ķerties pie savas jaunā vaļasprieka – pa dienu pieredzētā un piedzīvotā fiksēšanas blogā. Rakstot Mārcis izmantoja pseidonīmu, lai viņa kolēģi, padotie un vispār cilvēki, ar kuriem Mārcim bija biznesa attiecības, nespētu tā vienkārši atkost, kas bija šo tekstu autors. Vispār šis bija jaukākais brīdis dienā, pareizāk sakot naktī, kad Mārcis varēja ļauties pārdomu un atmiņu virpuļiem un to visu izlikt uz papīra – virtuāli, saprotams. Šī darbošanās viņu burtiski pārcēla citā realitātē. Mārcis bija dikti lepns par savu slepeno hobiju, par kuru nevienam, pat sievai, nebija ne mazākās daļas. Viņš rakstīja pats sev – prieka pēc.

Pēc pāris mēnešu ilgas blogošanas reiz Mārcis ievēroja, ka statistikas lapā ir parādījies ieraksts – blogam bija uzradies lasītājs. Tas bija par pamatu veselai jūtu gammai – Mārcis vienlaicīgi priecājās, uztraucās, baidījās un, jā, arī lepojās. Turklāt ciemiņš nebija nejaušība – katru dienu, izņemto brīvdienas, kāds cilvēks pieslēdzās viņa blogam. Mārcim tas likās teju vai kosmisks notikums – bezgala plašajā virtuālajā telpā kaut kur eksistēja viņa slepenais Lasītājs! Dažkārt Mārcis centās iztēloties, kā viņš izskatās, cik vecs varētu būt, ko viņš dara. Bet ja nu tā ir sieviete? Tas gan būtu pagalam nepatīkami. Mārcis instinktīvi baidījās no visa, kas jelkāda veidā varēja beigties ar “kreisajām” attiecībām.

Tad kādu dienu lasītāju skaits sāka strauji pieaugt – 4, 6, 20, bet vēlāk pat 100 un vairāk skatījumu dienā. Mārci pārņēma eiforijai līdzīga sajūta – varbūt viņa patiesais aicinājums bija rakstniecība? Tas gan būtu kolosāli, ja varētu mest pie malas visas šīs garlaicīgās un piņķerīgās biznesa padarīšanas, un visu laiku veltīti tikai un vienīgi rakstīšanai! Interesanti, kā cilvēki kļūst par īstiem rakstniekiem? Tas ir, kā varētu kaut ko nopublicēt? Uz mirkli Mārcis sevi iztēlojās grāmatas atklāšanas pasākumā. Viņš saka runu, neaizmirst pateikties sievai par atbalstu, tad paraksta pirmos 50 vai cik nu tur eksemplārus. Un tad piedzeras lopā, jo šis nu vienreiz tam būtu riktīgi labs iemesls.

Bet kā lai atrod cilvēku, kas būtu saistīts ar izdevniecību? Beigās Mārcis kādam paziņam žurnālistam pateica, ka dēls rakstot, un vēlas zināt, cik labi vai slikti. Dabūjis redaktora – sieviešu kārtas – koordinātes, Mārcis nosūtīja viņai savu labāko darbu un pacietīgi sāka gaidīt atbildi. Tā ilgi kavējās, kas Mārci sadusmoja, un viņš nosūtīja meitenei vēsu un nejauku atgādinājuma vēstuli. Tagad beidzot bija pienākusi atbilde. Mārcim pirmajā mirklī bija pat bail atvērt šo, kā viņam likās, liktenīgo e-pastu. Viņam no satraukuma tā trīcēja pirksti, ka gandrīz nejauši izdzēsa redaktores atbildi.

“Nespēju izdomāt, kā saudzīgi pateikt, kāpēc tas diemžēl neder; pats kopums ir stipri par īsu grāmatai, tas viens, bet katra mazā epizode, kas iecerēta kā stāsts, ir tikai tāds kā nejaušu stāsta fragmentu pieraksts; tā vai citādi, tas šajā stadijā ne tuvu nav prozas darbs, visviens, dokumentālas vai beletristikas; ar šo pamatīgi vēl jāstrādā...”

Vau! – tas bija kā auksta duša! Mārcis galīgi saduga – viņš labi apzinājās, ka labāk rakstīt nespēj un diez vai kādreiz spēs. Nosūtītais teksts bija atmiņas par interesantāko, bet ne jaukāko posmu viņa dzīvē – par dienestu PSRS Bruņotajos Spēkos tūlīt pēc augstskolas beigšanas. Un viņa Lasītājs komentāros bija tik ļoti slavējis šo darbu... Tas izrādījās nekam nederīgs teksts.

Bija jāpieņem lēmums – vai nu mest rakstīšanu pie malas vai arī mēģināt strādāt tālāk. Pirms izlemt galīgi, Mārcis paskatījās Vikipēdijā, ko nozīmē “beletristika”. Tad nolēma – nē, viņš vēl pacīnīsies!

3.

Mārcis meklēja iespēju izglītot sevi rakstīšanas jomā. Tas nebija normāli, ka bez meklēšanas Tīmeklī, viņš pat nespēja pilnībā saprast, ko redaktore viņam atbild. Viņš iedomājās, cik katastrofāla izgāšanās tā būtu, ja viņš ar šo meiteni no redakcijas būtu sarunājies, un viņa pamanītu Mārča nezināšanu. Tas gan būtu gatavai apsmiekls!

Talkā nāca gadījums – Jauno Literātu savienība rīkoja neformālu izglītības programmu topošajiem rakstniekiem. Kas tad īsti ir “topošais rakstnieks”? Gados jauns vai arī bez pieredzes? Mārcis nolēma, ka pēc otrā kritērija viņš atbilst par visiem 100%, un pieteicās kursiem.

Uz pirmo nodarbību Mārcis devās ar nemieru sirdī. Viena lieta bija nosaukt sevi par “jauno”, bet kā viņš jutīsies, ja izrādīsies, ka lielākā daļa studentu ir tīņi viņa dēla vecumā? Šaubas izrādījās nevietā – laba tiesa kursu dalībnieku bija tuvāk 40 nekā 20. Mārcis ar saviem 50 neapšaubāmi bija vecākais grupā, bet tas nebija nekas “no rindas uz ārpusi izejošs” (из ряда вон выходящий) – Mārcim patika pie sevis paņirgāties, cik muļķīgi skan pārnesumi no krievu valodas.

Drīz uzradās nodarbību vadītāji – Rolands un Inga. Vēl gados jauni, bet Mārcis bija jau paspējis iegūglēt par abiem, un konstatējis, ka viņiem jau ir zināma reputācija rakstnieku aprindās – abi bija izvirzīti kaut kādām prīzēm. Tas labi – uz viņu spriedumu varēs paļauties – nopriecājās Mārcis.

Nodarbību uzsāka Rolands. Viņš bija tāds padrūms, izkāmējis tips. Rolands sāka ar paziņojumu, ka viņš esot sasirdzis ar austrumu filozofiju un kultūru. Mārcis bija klausījies izklaidīgi, un labu brīdi nespēja iebraukt, par kādu ligu lektors sūdzas.

Rolands stāstīja par konfliktu virzītājspēka lomu prozas darbos. Runāja viņš sagurušā balsī, tekstu pavadot ar slaidiem uz sienas, kas bija novesti līdz perfektumam. Likās, ka rakstnieks baidās spert kaut soli pa labi vai pa kreisi no iestudētā, it kā novirzīšanās no prezentācijas būtu briesmīgākais, kas vien var atgadīties. Mārcis sadrūvējās – viņam likās, ka Rolands apietās ar grupu kā ar garīgi atpalikušiem bērniem. Ar savu sakāmo Rolands tika galā krietni ātrāk, nekā pats to bija gaidījis, un palika laiks jautājumiem un atbildēm. Tad Rolands palika nedaudz cilvēciskāks – sāka runāt možāk.

Tad Rolandu nomainīja Inga, un likās, ka pēkšņi viss ir sagriezies ar kājām gaisā. Viņa runāja ātri un daudz, juceklīgi pārlecot no vienas domas pie nākamās. Tomēr klausīties viņā bija forši, jo nevienu mirkli nepalika garlaicīgi. Arī tad, kad viņa bija galīgi aizmaldījusies no iesāktās tēmas, atsaukdamās uz kādu populāru ImKas dziesmiņu vai arī atstāstot mūžu vecu aņuku. Ingai patika lietot salīdzinājumus “iz dzīves” – tie nereti bija parupji – saistībā ar fekālām tēmām vai arī “mežonīgu seksu”. Ar šādu sarunu biedru būtu patīkami vadīt garus alkoholiskus vakarus un apspriest “dajebko” – Mārcis pie sevis prātoja. Meitene šķita neparasti erudīta un ikkatrā jautājumā viņai bija savs, neikdienišķs viedoklis. Katrā ziņā par rakstīšanu Inga pastāstīja daudz vairāk jauna nekā Rolands.

Beigās Inga uzdeva mājas darbu – uzrakstīt pāris īsu ainiņu ar konfliktu piemēriem. Mārcis domās ātri izskrēja cauri visiem saviem blogiem, un drīz vien jau bija atlasījis pāris gabaliņu, ko ievietoja speciāli šim nolūkam izveidotajā vietnē.

Mārcis sajutās dikti lepns par savu veikumu. Pārējie grupas dalībnieki vēl ilgi mocījās ar rakstu darbiem, bet viņam viss bija gatavs pirmajam. Tad pamazām arī citi izlika savus darbus, un viens stāstiņš bija tāds, ka acumirklī izkliedēja Mārča tīksmināšanos par paša ģenialitāti. Kāda meitene, vārdā Līga, bija uzrakstījusi tik asprātīgu gabalu par cilvēku un kaķu attiecībām, ka Mārci pārņēma melna skaudība. Kā viņa spēja it kā vienkāršās un ikdienišķās lietās saskatīt tik daudz interesanta? Mārcim tas bija noslēpums. Turklāt Līga bija pratusi stāstu arī efektīgi nobeigt ar visnotaļ negaidītu atrisinājumu. Jā, šai meitenei bija iekšā! Mārcis uzrakstīja sajūsmas pilnu atsauksmi Līgai un nolēma arī turpmāk sekot viņas rakstītajam.

Viens no mājas darba uzdevumiem bija rakstīt pozitīvas atsauksmes par citu stāstiņiem. Ideja Mārcim nebija nekas jauns – viņa smalkajā darba vietā rīkojās gluži tāpat. Procesam pat bija iedota palama – WWW (What went well). Bez tā tikpat obligāta gan bija arī otra sadaļa – WEB (What can be done even better), bet to šeit nelietoja – laikam baidījās, ka kāds netiek sāpīgi aizvainots un nepamet kursus. Skaties, kā gribi, bet šis tomēr bija komerciāls pasākums.

Mārcis bija saņēmis vairākas pozitīvas atsauksmes – par dzīvu valodu, asprātību un ko nu tur vēl. Tās viņu iepriecināja, lai arī nezināja, cik tām varēja ticēt. Tomēr vislabāk viņam patika, ka kāds bija raksturojis viņu kā “jaunu un enerģijas pārpilnu”. Eh, ja viņi zinātu, ka viņš ne tikai nav ne jauns, ne enerģijas pilns, bet gan saguris un jau krietni pāri pusmūžam. Turklāt pārāk tuvās attiecībās ar grādīgiem dzērieniem. Īsāk sakot, viņš bija “lost in a haze of alcohol soft middle age” – kā tiek dziedāts kādā dziesmā.

Vairāk par visu Mārcis vēlējās saņemt ĪSTU atsauksmi par saviem stāstiem no pavisam ĪSTA rakstnieka. Inga bija devusi mājienu, ka drosmīgākajiem, kas nebaidās nesaudzīgas kritikas, viņu varētu uzrakstīt īsu recenziju. Tas no Ingas mutes izskanēja nedaudz dīvaini – no vienas puses it kā solot nez kādu debesmannu, bet vienlaicīgi brīdinot, ka drosmīgais, kas rakstnieces atsauksmi būs lūdzis, vēlāk pats to rūgti nožēlos.

Mārcis alka saņemt kādu zīmi – pozitīvu vai negatīvu – par saviem rakstu darbiem. Tas ne tikai sniegtu atbildi uz esības jautājumu, kas viņu tik ļoti bija nomocījis, bet arī palīdzētu saprast, vai ir vērts tērēt laiku un naudu šajos kursos. Pats gan viņš bija dikti sacerējies, ka recenzija būs pozitīva – ar katru dienu Mārcis palika arvien augstākās domās par paša meistarību.

Tā viņš ieradās uz nākamo nodarbību neparasti sacerējies, ka saņems slavinošu Ingas atsauksmi. Diemžēl nācās piedzīvot vilšanos. Jau pašā nodarbības sākumā Inga paziņoja, ka kaut kādu personisku problēmu dēļ viņa nav dabūjusi izgulēties, un tāpēc solītā darbu analīze izpaliks. Ta’ pie vella ar viņu! – Mārcis bija palicis nikns. Kuru gan interesē viņas privātās problēmas? Ja nespēj pildīt solīto, nevirini muti!

Par šiem kursiem nevarēja būt nekādu ilūziju. Pašiem dalībniekiem bija jāstrādā vienam ar otru, bet abi lektori, kā kuģa kapteiņi, tikai vēroja, kā notiek dreifs. Neies taču sevi apgrūtināt ar šo 40 grafomānu smērējumu lasīšanu. Pašiem taču arī laiku pa laikam kaut kas bija jāraksta, vai ne? Mārcis bija dusmīgs uz Ingu kā tūkstoš velnu.

Pa to laiku bija uzradies Rolands un uzsācis kārtējo akadēmiski pārliecinošo lekciju. Šoreiz tā bija par sižeta uzbūvi, vidi, stāsta varoņiem un tamlīdzīgām būšanām. Mārcim Rolands sāka patikt arvien vairāk. Neko daudz no sevis “nebūvēja” (не строил), bet savu darāmo paveica nevainojami. Mārcis labi apzinājās, ka tiek pasniegti pamatu pamati, bet viņam arī tas bija visai noderīgi. Augstskolā viņš bija mācījies integrālrēķinus, dažādas programmēšanas valodas un ko visu vēl ne, bet šādu elementāru zināšanu viņam trūka.

4.

Mārcis lasīja citu grupas dalībnieku darbus, lai rakstītu atsauksmes – pildīja kārtējo mājas darbu. Šī nodarbe viņu kaitināja, un viņš pats juta, kā arvien vairāk uzvelkas. Jau kuro reizi viņam bija piespēlēti citi recenzējamie. Starp tiem vairs nebija Līgas, kuras darbus Mārcis allaž gaidīja ar lielu nepacietību. Tomēr izvairīties no atsauksmju rakstīšanas nevarēja – citādāk neviens nekomentēs paša darbus.

Nu kā var rakstīt tik stulbi! Jau kāda trešā sieviete iedvesmu meklēja tēmā par seksuālo vardarbību. Acīmredzot “Me too” kampaņa Latvijā sita augstu vilni. Taču ne jau izvēlētā tēma kaitināja Mārci. Tā likās tikpat laba kā jebkura cita. Viņu besīja vīriešu attēlojums stāstiņos. Visi viņi bija tādi-nekādi; apveltītu tikai ar vienu vienīgu īpašību – nenogurdināmu erekciju un vēlmi iebāzt savu daiktu jebkur, kur vien rodas izdevība. Vai tiešām bija tik grūti iedomāties, ka vīrietis, kaut arī varmāka, var būt apveltīts ar visdažādākajām īpašībām. Vēlme pēc seksuāla apmierinājuma var uznākt spēji kaut kāda rosinoša impulsa iespaidā. Vīrietis nav tā konstruēts, ka seksuālā gatavībā viņš varētu atrasties ilgstoši. Savukārt sievietes stāstos bija attēlotas viedas kā ekstrasensi – mazākā dīvainība potenciālajā izvarotājā nepaslīdēja garām viņu uzmanībai. Viņas pamanīja un paredzēja visu, atskaitot acīmredzamo – to, ka viņi bija tēviņi ar varmācīgām tieksmēm.

Mārcis nenoturējās un uzrakstīja komentāru par šo. Tomēr, nevēlēdamies aizskart kādu autori konkrēti, izlika šīs savas pārdomas grupas sadaļā FB. Reakcija ilgi nebija jāgaida. Atbildēja teju visas grupas sievietes – sākot ar Līgu un beidzot ar Ingu. Viņas Mārci identificēja kā izvarotāju un varmāku aizstāvi. Līga pat ievietoja garāku Latvijai raksturīgas “izvarošanas kultūras” aprakstu. Līga pasvītroja, ka vardarbība pret sievieti tiekot ieaudzināta jau bērnu dārzā un pamatskolā, kad puikas rausta meitenes aiz bizēm. Te Mārcim bija, ko aizdomāties. Jā, bērnībā arī viņš bija iesaistījies meiteņu ķircināšanā, kā arī raustījis viņas aiz bizēm. Un neviens nebija mācījis viņam, ka pirms pieskarties meitenei, ir jāprasa atļauja. Tas notika kaut kā dabiski – pats no sevis. Ar jebkuru puiku tu varēji grūstīties, plēsties, kauties – darīt visu, kas vien ienāca prātā. Turpretī ar meitenēm bija pavisam citādāk – labākajā gadījumā varēja paraustīt aiz bizes, jo kaut kāda iekšējā balss liedza puikām pieskarties meitenes ķermenim.

Vienam gan varēja piekrist Līgas teiktajā – sišana un izvarošana ir par varu, nevis par nepieciešamību pēc seksa. Tā ir vardarbība – lieta, ko Mārcis dzīvē ienīda vairāk par visu. Jau kopš bērnības viņš vienmēr bija vairījies no tādām kompānijām, kas bija raksturojamas kā “barvedis-banda”, kurās attiecībās balstījās uz spēka hierarhijas principa. Stiprākajam vienmēr bija taisnība, bet fiziski vājākajam bija jāizrāda bezierunu paklausība. Mārcis instinktīvi pretojās šādām attiecībām – viņam tādas riebās. Tāpēc arī viņam tik ļoti bija gribējies izvairīties no dienesta armijā, kur vardarbība tika uzskatīta par normu. Mārcis negribīgi atcerējās jauno leišu puisi, kurš bija iesaukts tieši no universitātes – kā par viņu ņirgājās vecāka gada gājuma zoļļi. Mārcis dienēja leitnanta pakāpē un vismaz savas dežūras laikā centās nepieļaut “ģedovščinu” pret šo jauno puisi, ar kuru, cita starpā, bija interesantu papļāpāt tajās retajās reizēs, kad citu armijnieku nebija tuvumā. Jā, Mārcis bija pūlējies leiti pasargāt, bet pretī saņēma lūgumu, lai viņš tā nekad nedara. Varmākas pēc tam atriebās leitim divkārši. Pēdējais, ko Mārcis atcerējās šā puiša sakarā, bija sirmā māmuliņa, kas bija atbraukusi uz armijas daļu pēc sava dēla līķa. Viņš beigās nebija izturējis un sardzē nošāvies.

Jā, vardarbība – tas ir briesmīgi un riebīgi jebkurā formā. Vai Mārci varēja uzskatīt par vardarbīgu ģimenē? Diez vai. Praktiski visus jautājumus izlēma Edīte. Pat vēl vairāk, viņa palīdzēja arī Mārcim pieņemt lēmumus darba sakarā. Diez vai viņš atrastos tagadējā amatā, ja Edīte nebūtu viņu visu laiku skubinājusi. Jā, LIKTA valdē Mārcis iestājās pats, jo tā varēja ietekmēt valsts IT politiku, bet bez Edītes pastumšanas diez vai viņš būtu meties iegūt kādas sporta federācijas prezidenta posteni. Lai gan Mārcim dikti patika gozēties slavas saulītē – pasniegt kausus izveicīgākajiem jātniekiem, sniegt intervijas industrijas presē par korporācijas sasniegumiem IT jomā – tas bija “počotno”.

Tomēr kaut kādā brīdī Mārcis sāka no tā visa nogurt. Sākumā viņš meklēja izeju alkoholā, bet vēlāk klāt nāca vēl tā slepenā bloga rakstīšana. Tikai tur Mārcis varēja justies pilnīgi godīgs – nevajadzēja raizēties, ko kurš padomās, kā kas izskatīsies no malas vai tamlīdzīgi. Rakstot Mārcis jutās gluži kā Džona dziesmā – No friends and yet no enemies, absolutely free.

Pa to laiku FB grupā komentāri turpināja birt kā no pārpilnības raga. Nevienu neinteresēja, ko Mārcis bija gribējis pateikt kopumā. Katra atrada viņa teiktajā kādu frāzi, pie kā piekasīties. Tālāk viss tika apspēlēts pēc patikas, piedēvējot Mārcim visādus nāves grēkus.

Mārci visvairāk kaitināja tas, ka viņš bija padarīts par izvarotāju apoloģētu. Taču Inga gāja vēl tālāk. Viņa, atbildot uz Mārča kuslajiem mēģinājumiem paskaidrot, ka īsti vīrieši – kā Mārcis tos iedomājās – nekad nespēs iesist sievietei un negribēs mīlēties, ja nesaņems tādas pašas jūtas pretī, piedēvēja viņam vēl briesmīgākus grēkus – ne tikai fizisku, bet arī morālu varmācību. Turklāt atbildēs rakstniece lietoja dažādus žargona vārdus angļu valodā, ka, lai saprastu kursu vadones teikto, Mārcim bija nemitīgi jāgūglē tulkojumi un skaidrojumi. Beigās Mārcis sāka šaubīties, cik tas ir droši ierasties uz kārtējo lekciju, kur sastaps savas oponentes vaigā.

5.

Jau labu laiku Mārci vajāja nojauta, ka ar kursiem kaut kas nebūs labi, un te nu tas brīdis bija pienācis. Inga bija uzdevusi kārtējo mājas darbu. Tikai šoreiz nevis kādas tur ainiņas, bet gan pilnizmēra stāstu, kura rakstīšanā jāizmanto viss, kas kursos bija apgūts. Sākot ar ideju, konfliktu, sižetu, varoņu raksturiem, vidi, īsāk sakot – visu. Turklāt tika pieteikts, ka iepriekš rakstītus gabalus izmantot nedrīkst. Tas, laikam, zīmējās tieši uz Mārci, jo uz katru uzdoto mājas darbu viņam atbilstošs teksts atradās jau tās pašas dienas vakarā. Tagad tika prasīts, lai raksta. Turklāt, lai raksta, kā kursos ir mācīts.

Mārcis ātri izskrēja cauri visiem saviem mājas darbiem. Jā, tie bija haltūras. Nevienā pašā viņš nebija spējis paveikt to vingrinājumu, ko Inga no grupas dalībniekiem konkrētajā reizē bija prasījusi. Bet tagad vairāk tā nevarēs. Nāksies vien drusku iesvīst.

Nu, nē – pilnīgi no nulles taču viņš nerakstīts. Pamatam varētu izmantot atmiņu stāstus, kuros Mārcis atcerējās savas gaitas bērnu dārzā. Tikai tiem bija tieši tā pati nelaime, ko izdevniecības meitene bija saskatījusi viņa “Armijas stāstiņos”.  Tie bija nejaušu stāsta fragmentu druskas. Vajadzēja dabūt tos visus kopā; izveidot kaut ko līdzīgu sakarīgai sižeta līnijai; skaidri apzināt konfliktus; saprast, kuri no tiem prasa nozīmīgu izvēli, pēc kuras galvenais varonis nekad vairs nebūs tāds kā iepriekš. Tas bija elles darbs.

Mārcis rīkojās tā, kā agrāk, kad trenējās peldēšanā. Ja uzdevums šķita tik nesamērīgi grūts, ka likās nepaveicams, viņš vienkārši pārstāja prātot un sāka strādāt trulā neatlaidībā. Tagad viņš lipināja vienā veselumā dažādās epizodes, mēģinot tām piešķirt kopēju zīmējumu, lai veidotos kaut kas stāstam līdzīgs. Tas nenācās viegli, jo katrs fragments bija īss bloga gabaliņš, rakstīts atbilstoši Mārča acumirklīgajam garastāvoklim tā tapšanas brīdī.

Beigās tiešām sanāca aptuveni 15 lapaspušu garš stāsts, kā bija prasīts, un Mārcim tas pat patika. To rakstot, viņš bija atcerējies savu bērnību, vecākus, vecvecākus, draugus un skauģus – pilnīgi visu. Pārlasot šo tekstu, Mārcim brīžiem saskrēja acīs asaras – atsevišķas ainas viņš atcerējās pat pārāk dzīvi. Turklāt lielākā daļa stāsta varoņu tagad bija miruši, un tas piedeva papildus emociju slogu.

Beigās Mārcis sajutās galīgi nomocījies. Tagad viņš visu savu brīvo laiku veltīja rakstīšanai. Un, ja arī tajā brīdī nerakstīja, tad domāja par to. Tā bija pārvērtusies par tādu kā apsēstību. Arī darbā viņš bija pasācis pirmo rīta stundu ziedot teksta slīpēšanai, jo no rītiem rediģēšana veicās vislabāk. Pēc pusdienām viņš vairs nespēlēja novusu kā parasts, bet plānoja uzmetumus. Ja kāds tādā brīdī vērsās pie viņa ar jautājumu, Mārcis knapi valdījās, lai nesāktu kliegt – laikam nervi viņam bija galīgi čupā. Bet vakaros, kad notika īstā rakstīšana, sieva un dēls baidījās pat paskatīties viņa virzienā. Un tā no dienas dienā.

6.

Beidzot lielā diena bija klāt – notika darbu analīze. Inga bija sadalījusi grupu pa pāriem. Katram stāstam tika viens “prokurors” un viens “advokāts”. Pirmā uzdevums bija kritizēt darbu, bet otrā – meklēt tajā pozitīvo. Inga un Rolands bija tiesneši. Mārča darbu analizēja vienu no pirmajiem. Mārcis sen kā nebija tā uztraucies. Viņš, pats nezinādams kāpēc, bija saposies, it kā gaidītu ciemos augstāko priekšniecību. No rīta pie friziera noskuvies un ieveidojis matus – tā viņš cerēja atgūt pašpārliecinātību, kas agrāk viņam bija gluži vai kā otrā daba. Tagad viņš juta, ka viņam svīst paduses – rakstīšana bija viņu galīgi pārvērtusi. Pēdējo reizi Mārcis tā bija juties, kad bija jākārto pēceksāmens Augstākajā Matemātikā pie komisijas. Viņš bija jau divreiz izkritis, un, ja toreiz viņam nepaveiktos, viņš izlidotu no augstskolas kā tāds pimberis. Toreiz Mārcis atbildēja spīdoši, lai arī satraucies bija ne pa jokam.

Kā gan tas bija iespējams, ka rakstīšana tik ļoti bija viņu iesūkusi sevī, ka viņš vairs nespēja ne par ko citu pat domāt? Darbs, ģimene, viņa sabiedriskie pienākumi – tas viss bija atkāpies šīs kaislības priekšā. Bet tagad bija pienācis patiesības mirklis.

Pirmais runāja “advokāts”. Mārcim viņa runa nepatika. Likās, ka viņš nebija pat kārtīgi izlasījis darbu. “Prokurors” – sieviešu kārtas – nebija diži labāks. Tā vietā, lai analizētu stāstu, meitene metās Mārcim atgādināt strīdu par vardarbību un izvarošanu. Nu, bet tas jau bija par daudz! Te jau bija stulbam jāpaliek! Kāpēc viņa analizē Mārci, nevis viņa rakstīto?!

Kad Mārcim tika dots pēdējais vārds darba aizstāvībai, viņš jutās tā aizkaitināts, ka iepriekš rūpīgi sagatavotās runas vietā tikai nocitēja kādreiz slaveno teicienu, ko kāda kolhozniece bija teikusi par Solžeņicina “ Gulaga arhipelāgu”:

-          Я книгу тоже не читала, но мнение имею...

Inga un Rolands ilgi apspriedās. Tad tika paziņota atzīme – “pieci”, pēc desmit baļļu sistēmas. Lai kvalificētos otrajai kārtai, bija nepieciešams mazākais “astoņi”. Inga pateica, ka sprieduma motivāciju nosūtīs Mārcim uz e-pastu, bet tajā mirklī Mārcis neizturēja un norāvās:

-         Ejiet, ka jūs visi d... !

Viņš pagriezās uz papēža un izmetās ārā uz ielas. Gandrīz paskrēja zem garām braucoša auto. Tad ātri, ko nagi nes, aizslāja līdz stūra veikalam, kur nopirka litrīgu pudeli šņabja. Šausmīgi gribējās ieraut uzreiz, bet no sākuma bija jātiek līdz mājām. Iebraucis pa vārtiem, Mārcis pameta mašīnu kā pagadās, atrāva korķi un ierāva dedzinošo šķidrumu pa tiešo no kakliņa – kā bija redzējis to darām krievu filmās.

Tad sajauca sev lielu kokteili ar “ Чудо-Ягода”, un apsēdās pie kompja. Pie vella visus tos stulbos grafomānus, kas sevi dēvē par rakstniekiem! Ne jau viņi, bet gan lasītājs noteiks, vai viņa darbi ir ko vērti, vai arī nav. Viņa blogam, galu galā, bija vairāk nekā tūkstotis sekotāju – tie ir mani lasītāji! Tagad Mārcis nolēma lejupielādēt analītikas programmu, kas ļautu labāk saprast, kas seko bloga vietnei. Agrāk viņam bija žēl tam tērēt 50 eiras, bet tagad tas likās pat smieklīgi maz.

Uzstādījis šo rīku, Mārcis paraudzījās uz saviem sekotājiem. Te ir jābūt kādai kļūdai! Rīks uzrādīja tikai vienu sekotāju. Tas vienkārši nevarēja tā būt! Kur palikuši visi pārējie?

Mārcis sāka sīkāk pētīt un salīdzināt vecā un jaunā rīka savākto statistiku. Un tad saprata. Lieliskie apmeklētības skaitļi, ko bija uzrādījis viņa blogs, patiesībā nāca no spameru vietnēm. Mārcis bija kritis par upuri īpaša tipa draņkprogrammatūrai, kas nogrāva statistiku. Jaunais analītikas rīks atfiltrēja visus šos viltus apmeklētājus un rādīja patieso ainu. Viņam bija tikai viens sekotājs – tas pats vecais – ar niku “Lasītājs”. Mārcim uz mirkli kļuva tā kā nedaudz siltāk ap sirdi. Kaut arī viens Lasītājs, bet toties uzticīgs! Tad Mārcim uznāca vēlme ievākt sīkākas ziņas par savu noslēpumaino cienītāju – jaunais analītikas rīks šādas iespējas sniedza. Divi klikšķi ar peli, un viņš atkal apstulba – jau kuro reizi šodien. Viņa cienītājs bija no “Edītes zobārstniecības” – tātad tā bija Mārča sieva.

Mārcis aizvēra kompi, atgāzās atzveltnī un ieņēma garāku malku no savas glāzes. Jautājums laikam beidzot bija noņemts. Kā viņš mēdza teikt saviem padotajiem?  Negatīvs rezultāts arī ir rezultāts?

Un kas mums tur notiek ar to e-Veselību? Bija beidzot pienācis laiks sākt to noskaidrot.