Vecums.

There is a house in New Orleans...

Kad šo sāk spēlēt, dejot iet visi. Vienīgi lesbiešu pāris, kas ir atraktīvākās un kustīgākās uz dejas grīdas, izvēlas pasēdēt malā. Pārējie, gluži kā veci kara zirgi, dzirdot kaujas tauri, kas sauc ierindā, nevar palikt malā. Tieši tāpat kā pirms gadiem piecdesmit. Ir tikai viena atšķirība – toreiz mēs bijām jauni, bet tagad – bariņš sagrabējušu “penžu” (vai "počķī"), no kuriem tikai retais spēj turēt līniju – valkā izrakstītus kreklus à la Elviss Preslijs labākajos gados un sirmu bizi pāri mugurai. Vairākums nevienlīdzīgo cīņu ar vecumu ir jau uzdevuši – mums ir pliki pauri, resni vēderi un stīvas pakaļkājas. Tomēr, kad atskan Be bop a lula, vai kaut kas tikpat intelektuāls, mēs visi dejojam. Pamanu, ka no saimniecības telpām mums ir pievienojušās divas virtuves darbinieces – arī tās gora pakaļas mūzikai līdzi. Mēs viņām pamājam sveicienu, bet viņas, redzot, ka ir pamanītas, samulsušas smaida.

Ingrīda saka, ka dejas ir veco ļaužu izklaide. Patiesi, nenogurdināmākie dejotāji parasti ir pēc sešdesmit, un tādus var atrast visur. Pirmo reizi mēs šo fenomenu vērojām Tenerifē, kur mūsu viesnīcā katru vakaru kāds pussimts vāciešu vecumā no sešdesmit līdz deviņdesmit dejoja, līdz gaisma aust. Mazākais, mums tā likās, jo ap diviem trijiem naktī mums parasti uznāca tāds “Sīmanis”, ka bijām spiesti doties uz numuriņu atlaisties. Ap to laiku dejotāji tikai sāka ieiet garšā. Tur uz deju plača varēja novērot visu veidu attiecību trīsstūrus, četrstūrus – praktiski visas iedomājamās figūras – dzīve vāciešiem “sita ar atslēgu”.

Baisāks piedzīvojums par šo bija vērojams tikai uz prāmja Tallina – Helsinki. Tur seniori apvienoja patīkamo ar lietderīgo – veda izslāpušajiem somiem alu un šņabi, bet paši nodevās dejas priekam. Mūs ar Ingrīdu pārsteidza, ka, atskanot kuģa atiešanas svilpei, kāds ducis dejotāju virs septiņdesmit uzsāka valsēt. Mēs, naivie dabas bērni, iedomājāmies, ka varam pievienoties viņiem. Ne tur ta bija. Somu penžas valsē neiedomājami dzelžaini. Ja tu pagadies viņiem ceļā, no sākuma tevi vieglītiņām pagrūž. Ja neesi sapratis šo mājienu vākties prom un joprojām kūļājies nevietā, nākamais grūdiens jau būs krietni skarbāks – uz dejas grīdas somi ietur ierindu gluži kā kara kuģi mācībās. Tādiem pa vidu labāk nejaukties. Vienīgi somi nemainīja partneres kā tie grēka pagales vācieši.

Nu, bet vakar, par spīti tam, ka Latvijā ir izsludināta simtgades zaļumballe, Mežotnes pilī spēlē Pētera Vaska mūziku, bet džezs skan teju no visiem stūriem, mēs – pretēji katrai loģikai – esam “padevušies” uz igauņu zemi, uz Haapsalu. Te ir forši. Vienīgi vakariņas ar dejām izraisīja manī šīs pārdomas par vecumu un dejotprieku.