Roger Waters Us + Them

Cilvēki lēnām, it kā negribīgi vācas uz koncertu. Vidējais vecums ir tradicionālais 50+. Kā jau parasti Rodžera koncertos (es tā varu teikt, jo šis man ir jau otrais pēc skaita), daudziem mugurā ir dažādu laiku Votersa un Pink Floyd T-kreklu. Cilvēki sasveicinās, sasaucās un stāsta pirms cik gadiem un kādos apstākļos T-krekls iegūts. Kad tas dažiem apnīk, viņi viens otru sāk apsaukāt par mārketinga upuriem.

Fonā skaļruņos ik pa brīžam ieskanas kaiju ķērcieni, un skan kaut kāda dīvaina dziesmiņa, ko es savā prātiņā nodēvēju par indiešu – lai gan, iespējams, kļūdos. Kaut kādā psiholoģiskā brīdī, kad koncertam it kā būtu jāsākas, uz ekrāna aiz skatuves sāk demonstrēt filmu ar salīdzinoši vienmuļu sižetu – jūras krastā sēž sieviete ar muguru pret mums un skatās uz jūru. Tā viņa skatās labu brīdi – minūtes piecpadsmit, bet tad es ievēroju, ka, vai nu tuvojas negaiss, vai arī kāda cita dabas kataklizma – viena debess mala ekrānā iekrāsojas sārtos toņos. Necik ilgi, drīz visa tā ir sarkana, tad sprādziens, un nav vairs ne jūras, ne debess, ne sievietes – tikai sarkans sirreāls veidojums. Rodžers ir klāt, un šovs ir sācies.

Koncerta sākums viss ir vienā Dark Side zīmē ar atbilstošiem skatiem ekrānā. Ātri ipazib visa veida mājieni uz dažādiem skaņas efektiem, kādi tikai nav sastopami šajā diskā, un izskan Breathe.

Par paša emocijām man negribas daudz runāt – es vienkārši bimbāju. Esmu vecs, sentimentāls un stulbs. Visi šie gabali man atgādina, kā es iepazinos ar Pink Floyd 70tajos. Tad lielākā daļa mūsu dzīvoja divas dzīves – viena bija tā visu acu priekšā, bet otra mājās vienatnē, retāk draugu kompānijā. Tā otrā bija tā īstā, patiesā, un Pink Floyd tajā bija viss. 

Kopējā sajūta ir, ka Rodžers ir nikns. Nikns uz visu pasauli – par netaisnībām, kas tajā valda, par savu vecumu – itin visu. Aiz viņa, protams, tiek demonstrēta filma, kurā katrs atsevišķs kadrs ir kā plakāts, kā mākslas darbs. To tēmas ir skumīgas – tukšas ielas, pārpildīti veikalu plaukti, graustu rajoni, pamestas šļirces. Vientulība, trūkums un bezcerība.

Aizmuldējos. Klausos, kā Rodžers dzied, un man ienāk prātā salīdzinājums – kas labāk norunā dzeju – profesionāls aktieris vai arī pats dzejnieks? Skaidrs, ka aktierim ir dikcija, labi nostādīta balss – viss, kas labam lasījumam nepieciešams. Tomēr, viss viens, mēs gribam to dzirdēt no paša dzejnieka mutes – vairāk patiesības un emociju. Rodžers ir jutīgs kā nervs, un falšumu, manuprāt, neviens neuzdrīkstas viņam pārmest.

Saskumstu tikai pie Great Gig in the Sky – divas meitenes, kurām nu ir dota pilna vaļa, tomēr nespēj panākt to kaifīgo lidojuma sajūtu, kādu to mēs atceramies no plates.

Tas netraucē Welcome to the machine Votersam izkliegt ar tādu sāpi, ka asins jūra, ko redzam animācijā fonā dziesmas izskaņā, liekas vienīgā iespējamā. No tās izaug rokas, Rodžers vēl vairāk uzkurina publiku ar žestiem, un drīz visa zāle ir pacēlusi rokas pret griestiem.

Tad pēc īsas atelpas Rodžers dzied If I had been God – viņš ir pieskāries savam pēdējam albumam. Skan lieliski. Liekas, ka Voterss arī ir dievs – ko tur daudz izlikties. Pārējie 2-3 gabali gan tik labi neliekas.

Koncerta pirmo pusi noslēdz Another Brick in the Wall 2 un 3. daļa. Spēcīgi. Pār mums gāžas filmas efekti, gaismas, skaņas un, protams, arī mūzika. Rodžers to visu ir samiksējis vienā veselumā. Beigās jauniešu koris, kas dzied slaveno dziesmu, norauj savus paltrakus, un uz apakšā pavilktajiem T-krekliem ir tikai viens vārds – Resist.

Kam tieši vajag pretoties, ir veltīta visa 2. daļa. Tās pamatā ir gabali no Animals; pamatīgi tiek sadots Trampam. Jāsaka, ka man šī daļa neko daudz nepatīk. Ja runājam par maniem politiskajiem uzskatiem, tad tie pilnībā sakrīt ar Votersa propagandētajiem. Man vienkārši nepatīk veids, kā tas notiek. Atgādināt kaut kādu padomju laiku politinformāciju un masu zombēšanu. Nē, šis sporta veids nav priekš manis.

Tad atgriežamies pie Dark Side – Brain Damage un Eclipse, kas noved mani teju līdz orgasmam. Rodžers ir piesaistījis kādu hipiju, kas ideāli prot dziedāt kā Gilmors, bet kāds cits tipāžs, ar soleni dara apmēram to pašu, ko slavenais Pink Floyd ģitārists. Viņu spējas atdarināt Deividu tā pa īstam var novērtēt nākamajā numurā, kas nav nekas cits kā Comfortably Numb.

Ko lai saka kopumā? Es salīdzinoši nesen skatījos Gilmora tūri kompī – tur valdīja omulīga, relaksēta atmosfēra – pūlis korī dzied Shine On You Crazy Diamond, visi ir tik laimīgi, cik vien var iedomāties. Votersa koncerts ir pavisam citādāks. To vislabāk raksturotu kādas latviešu dziesmas teksts – “Tavējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens.”