Atkal TOP 100 (4)

Buddy Rich 1967 -The New One!

Ričs ir vienlaicīgi gan buņģieris, gan orķestra līderis – samērā reta kombinācija (ja neskaitām tos gadījumus, kad pie vienām sāpēm bundzinieks arī dzied – kā Kolinss, piemēram). Šis ir džezs, un ar šo žanru man ir tā, ka nav nemaz tik bieži izdevies sajust tā jēgu. Badija Riča džezā es burtiski lidoju – jūtos lieliski un esmu teju gatavs ritmā plaukšķināt līdzi. Šī mūzika mani viegli paceļ uz sava viļņa un nēsā apkārt kā tādu sūdu. Man atliek tikai priecāties, cik nepiespiesti tas tiek darīts. Mjā, lai kā arī tas nebūtu, bet, klausoties Badija Riča orķestri, es jūtos vienkārši lieliski.

Canned Heat - 1967 Canned Heat

Precīzi nepateikšu, kas man ierādīja Canned Heat, bet, spriežot pēc mūzikas, tam vajadzētu būt Ainaram. Pasakaini brīvs un viegls blūza skanējums. Tas mani noved bezmaz vai līdz ekstāzei – man tādas lietas šausmīgi patīk.
Canned Heat esot bijuši rokmūzikas sliktie puiši, bet kuri gan tādi nebija? Patiesībā mani šādi sīkumi neinteresē. Visu izšķir īpatnējais skanējums, ko es pie sevis esmu paspējis nodēvēt par bezrūpīgu blūzu – it kā viena otru izslēdzošas lietas.

Cassandra Wilson 2002 - Belly of the Sun

Robertsona Weight Kasandra ir atrisinājuse vienkārši lieliski – klausos kā jaunu gabalu, un nevaru saprast – no kurienes man tas ir tik labi zināms. Savādāk Kasandra ir ok – dzied tīri labi.
Izgājušo vasaru biju aizgājis uz Kasandras konci - tur viņa tika stādīta priekšā kā “džeza dīva”. Vispār tieši tā viņa izskatījās un arī uzvedās. Lai arī meitene ir jau gados, no viņas staro tāds īpašs mirdzums, kas liek domāt par seksuālām iegribām un tamlīdzīgām “nepieklājīgām” lietām.
Patiesībā jau nav tik traki – Kasandra albumā dzied ļoti jauki, bez kādiem dīvainiem zemtekstiem, kā tas bija koncī. Cita starpā Dilana Shelter from the Storm kavers dziedātājai ir padevies ok. Kopumā – foršs albums.

Cat Stevens 1970 - Tea for the Tillerman

Ir tādas lietas, kas cilvēkam liekās “pašas, pašas”, t.i., lielākās, labākās, smalkākās, utt. Nu, tādas, ka širmis iet ciet. Tās tas ir bijis visos laikos. Nosacīti mūsdienās daudziem tādas jušanas uzdzen, piemēram, Radiohead, U2, Coldplay, The White Stripes, Sun Kil Moon, The War on Drugs un vēl tur kādi. Es uz to skatos ar sapratni, jo tā ir nosacīti jauna paaudze ar saviem ideāliem. Grūtāk man ir sagremot, ja kāds par “pašu, pašu” nosauc, piemēram, Boney M, ko es vienkārši “orgāniski” nespēju pārvārīt, vai ko citu no tā plaukta. Tad pirmajā brīdī man liekās, ka tam cilvēkam ir vienkārši jumts aizbraucis. Tomēr, kad tas pierāda pretējo un esmu spiests atzīt viņu par garīgi veselu, man nekas cits neatliek kā tādu pašu diagnozi izvirzīt sev.
Tā gan gadās salīdzinoši reti. Biežāk “pati, pati” mūzika slēpjas kaut kur pelēkajā zonā, kur ieņemt kādu skaidru un līdz ar to radikālu nostāju ir ļoti grūti. Tipisks piemērs te varētu būt Deivids Bovijs – visu tik dikti mīlētais, ka pat domāt par šo modīgo veci savādāk var likties vienkārši absurdi. Ir iespējams minēt vēl citus līdzīgus gadījienus, bet šobrīd nekas nenāk prātā.
Jā, protams, ir vēl viena kategorija, kad mūziku kāds sauc par “pašu, pašu”, bet tev nav bijis pietiekoši daudz laika to pienācīgi izlaist caur sevi, un tāpēc nav noteikta viedokļa. Tā gadās tīri bieži džezā, klasiskajā mūzikā, kur kompozīciju sarežģītību dēļ nav iespējams tā vienkārši iebraukt lietās.

Nuja, viena no lietām, ko es vērtēju kā “pati, pati”, ir Tea For the Tillerman. Kā gan man patīk šis albums! Es burtiski baldēju pie katra tā gabala, kā arī no diska kopējās noskaņas – man tur patīk viss. Absolūtie favorīti man ir trīs - Where Do the Children Play, Wild World un Longer Boats. Nu, ko lai saka? Katram savas vājības. Man šis un tieši šis Stīvensa albums jau kopš 70tajiem liekās kaut kas vienkārši dievīgs. Daudziem droši vien šāda viena albuma izcelšana var likties smieklīga, bet kā ir, tā ir. Varbūt liktenis?