Atkal TOP 100

Vajadzētu noklausīties savus esošos TOP 100 albumus pirms mēģināt šo sarakstu modificēt. Es tik sen neko no savām lietām neesmu dzirdējis, ja neskaita Led Zeppelin, ar kuriem, pateicoties vinila formātam, ir sanācis saskarties riktīgi daudz, ka sajūtos kā galīgais nabadziņš. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu klausījies, piemēram, Onkuli Tomu. Dienas beigās es jūtos ja ne tieši kā klaidonis, kuram “nav ne tēvijas, ne mājas; nevienas sirds, kas līdzi jūt” – tad vismaz kā galīgi nomaldījies bez cerībām reiz atkal būt laimīgs.

Alexander Skip Spence 1969 – Oar
Kā pirmo uzlieku Alexander Skip Spence 1969 – Oar. Baigais kaifs! Vispār es esmu ievērojis, ka dziesmas ar laiku paliek kā paziņas, bet vēlāk jau kā veci draugi. Uz jaunām lietām skatos aizdomu pilns, un reti kad viss liekās pieņemami. Patiesībā vissliktāk ir, ja kaut kas iepatīkas uzreiz. Tad ir baigais risks, ka drīz man tas apniks un sāks “orgāniski” riebties. Savukārt lietas, kas ilgi ir meklējušas ceļu uz saprašanu no manas puses (vai arī otrādi), reiz iekarojušas savas pozīcijas manā sirdī, nekad tās vairs neatstāj.

Esmu pasācis izmanot modernās tehnoloģijas – es dokumentēju savas jušanas. Tagad man, piemēram, ir interesanti lasīt, ko es esmu domājis, piemēram, pirms pāris gadiem, kad klausījos Klāsa  101 albumus. Kādas gan muļķības es tad neesmu tur sarunājis! Tagad – tikai gadu vai pāris vēlāk – man atliek tikai brīnīties par glupībām, ko esmu izteicis par lietām, kuras man bija jaunas tajā laikā.

Oar gan ir viens dīvains albums – es nekur nespēju atrast avotu, kur es tādu esu uzgājis. Liekās, ka ne no Klāsa vai Ainara nē. Arī 1001 albumu grāmata nav pie vainas. Tomēr mūzika ir vienkārši lieliska! Nevienu gabalu īpaši izdalīt nespēju. Vienkārši kaifoju. Šis noteikti savu vietu nosargās.

Palasījos wiki:

“Described as "one of the most harrowing documents of pain and confusion ever made", the album was recorded after Spence had spent six months in Bellevue Hospital. Spence had been committed to Bellevue following a delusion-driven attempt to attack Moby Grape bandmates Don Stevenson and Jerry Miller with a fire axe.

At the time of Spence's release from hospital, he had written a number of songs that he wanted to record. Producer David Rubinson suggested that Spence record at the Columbia studios in Nashville, where there was a particularly patient recording engineer, Mike Figlio." 

Beidzot, laikam, sāku saprast, kāpēc man Skips tā patīk – esmu sajutis radniecīgu dvēseli!

Allen Toussaint 2009 - Bright Mississippi

Šausmīgi kaifīga “duāla” jušana – no vienas puses es jūtos kā gremdējoties Ņūorleānā – šausmīgi patīk šāds stiliņš, bet vienlaicīgi mūzika liekās pavisam mūsdienīga. Iespējams, ka te ir visvieglāk nošaut greizi, bet, lai arī šis ir pavisam citā noskaņā, stilā – var pat teikt pasaulē – salīdzinājumā ar Oar, bet es jūtos vienkārši laimīgs, ka manā topā ir šāda mūzika. Izskatās, ka arī šis ir jāatzīmē “aizsargāto” albumu listē. Klavieres vien ko vērtas! Alēns rullē!

Andrew Bird 2005 - The Mysterious Production of Eggs

Pie Endrjū es nokļuvu pēc Marutas Rubezes ieteikuma. Atceros, kā es, nomocījies ar bezmiegu un visu nakti klausījies dažādu mūziku, 6:00 parasti pārslēdzos uz LR3 – uz neakadēmisko stundu. Nekādu komentāru, tikai stunda burvīgas mūzikas. Tad man ienāca prātā, ka atrodas taču kāds cilvēks, kas sastāda šīs agro rītu programmas. Bet ja reiz tā, tad būtu baigais kaifs dabūt dziesmu listes, kas tur tiek atskaņotas. Tad es varētu tās vētīt, un labākās savākt no torentiem. “Internāts” mums ir pavēris vienkārši fantastiskas iespējas. Tā es nosūtīju e-mail uz LR3 ar lūgumu painformēt, kas tur pa rītiem tiek spēlēts. Atsaucās Maruta, kas atklāja, ka rītu programmas ir gaužām neregulārs pasākums – darbinieki, kas tās sastāda, visu laiku mainās. Redzot, ka es meklēju mūziku, viņa man iemeta 2 linkus – Baklija kaveru “Ceriņu vīnam” un Endrjū Bērda A Nervous Tic Motion of the Head to the Left. Pirmo man bija jau agrāk ierādījis Klāss kopā ar Džefa vienīgo albumu Grace, bet Endrjū mūzika man bija jaunums. Tā varbūt nav tik dievīga kā viena otra cita lieta manā TOP 100, bet man patīk. Tāds trausls un vienlaicīgi inteliģents skanējums.

Beatles 1964 - A Hard Day´s Night

Beatles 1969 Abbey Road

Man ir psiholoģiski grūti uzlikt jebkuru bītlu albumu – tāpat kā Pink Floyd, Led Zeppelin un vēl vienu otru, kurus esmu pār mēru daudz patērējis, un tagad ir grūti atrast motivāciju klausīties šos vēl. Tas ir līdzīgi kā ejot peldēties – tikko tu esi pārvarējis nepatiku slapināties, t.i., esi tajā iekšā, atkal sajūti baigo kaifu, un priecājies, kad no jauna sastopies ar šo mūziku.  Vienkārši dažkārt ir grūti saņemties.

Beethoven Symphony 5, 4

Šis gan būtu jāņem ārā. Nevis tāpēc, ka man pēkšņi Ludviks Vanovičs, būtu baisi piegriezies. Vienkārši es pašlaik “pārvāru” pa jaunam visu, kas attiecas uz simfonisko vai klasisko mūziku (un kas tai pielīdzināma – no mana viedokļa). Tā kā šeit būs pārmaiņas. Klausos vēlreiz. 5. simfonija tomēr ir un paliek baigi smalkā lieta.

Bert Jansch 1965 - Bert Jansch

Nepārspējama akustiskā ģitāra. Pat nevaru pateikt, kas tieši mani pie Berta tā pievelk – folks odnako.

Betty Davis 1973 - Betty Davis

Atkal nezinu, no kurienes esmu ievazājis savā kolekcijā Mailza Devisa “bobu”, t.i., sievu. Varbūt būtu jāsaka “dzīves biedri”, kā mūs mācīja skolā godāt Krupskaju (Ļeņina "bobu"). Nespēju noformulēt, kas tiešai man pie Betijas tā patīk. Skan viņa kaut kā baigi hipijiski brīvi – ar savu īpašu garšu. Drusku varbūt vienveidīgi, bet jāatzīstas, ka man patīk ilgstoši klausīties šādā pustrakā muzonā. Pēc neatkarīgas izmeklēšanas veikšanas konstatēju, ka arī Dekaels savā TOP 100 ir atlasījis Betiju. Vienīgi citu albumu – Nasty Smile. Droši vien no turienes arī Betijai aug kājas manā kolekcijā. Vienīgi kaut kādu apsvērumu vadīts, es – atšķirībā no Daiņa – esmu izvēlējies Betijas pirmo  disku.