12 krēsli

Man ir ļoti grūti noformulēt savu attieksmi pret šo Ilfa un Petrova darbu – es vienkārši esmu ar to kopā izaudzis. Kādreiz sen, sen krievi uzņēma filmu, bet es kaut kāda iemesla dēļ uz kino negāju – laikam studija Mosfilm man tajā laikā neviesa nekādu uzticību, bet varbūt iemesls bija jāmeklē kur citur. Tā vietā es izlasīju grāmatu, kas man tā iepatikās, ka līdzīgi kā vēl pārīti supergabalu (Šveiks, Trīs vīri laivā, Mana ģimene un citi zvēri) katru gadu vismaz reizi pārlasīju – lai es varētu to brīvi citēt dažādās dzīves situācijās. Tad pienāca laiks arī filmai, kas man visumā patika. Aizsteidzoties lietām priekšā, pateikšu, ka man dikti nepatika Mironova/Papanova variants, kas iznāca daudzus gadus vēlāk. Tajā režisors bija mēģinājis padarīt smieklīgu Lielo Kombinatoru, kas pati par sevi, manuprāt, ir mission impossible – jāsmejas bija par padomijas laiku stulbumu. Pirmajā filmā šādu muļķību nebija, un tāpēc tā ir ar kārtu labāka. Jā, tas neskatoties uz to, ka pāris Mironovs/Papanovs bija vienkārši fantastiski aktieri.

Nuja. Tolaik filmas ietekmē, es izčakarēju no Senča grāmatplaukta milzīgu sējumu oriģinālvalodā papildinātu ar Kukriņiksu karikatūrām, un izlasīju to vienā elpas vilcienā, nepaskatoties uz to, ka grāmata tomēr bija svešvalodā – krieviski. Vispār jau kaifs! Lai arī latviešu tulkojums ir OK, bet tomēr visu romāna humora daudzkrāsainību pārnest bez zaudējumiem nav iespējams – tādas lietas ir jālasa oriģinālvalodā.

Tā salīdzinoši nesen pie mums iznāca “12 krēslu” necenzētā versija – t.i., pilnais teksts. Uz nervu pamata es to uzreiz nopirku, bet izlasīt man to nesanāca, jo to konfiscēja mana labākā puse – viņai bija aptrūkusies lasāmviela tobrīd. Paspēju izlasīt tikai romāna pašu sākumu, no kura man prātā palikušas 2 epizodes – viena par Kisas izklaidēm pirmsrevolūcijas laikā – uzdzīve restorānā kailu sievišķu kompānijā, bet otrs – smieklīgs stāstiņš, kā svētais tēvs Fjodors, ja nemaldos, gribēja palikt bagāts pavairojot un tirgojot sugas suņus. Es grāmatu nebiju lasījis kādus 10 gadus – meitas bija to iesūkušas nāsīs – tāpēc viegli varu kļūdīties, bet man ir sajūta, ka tas grāmatu padara pavisam savādāku. Tomēr tagad spriest neņemos – vajag to izlasīt visu, ko arī darīšu, tikko tikšu galā ar pašreizējo lasāmo.

Tāpēc jo vairāk esmu saintriģēts, ko būs izdomājis Alvis Hermanis – šodien eju skatīties šo izrādi JRT. Es neticu, ka mūsu slavenais režisors būs izmantojis vienas vai otras grāmatas versiju. Doma, ka viņš būtu iespaidojies no pirmās, vai vēl ļaunāk, otrās filmas, man vispār neliekas iespējama. Mjā, uzdevumu gan sev Hermanis ir izvirzījis nepaveicamu – katram no skatītājiem par “12 krēsliem” ir baigi sakāpinātās ekspektācijas, kuras apmierināt nav cilvēka spēkos. Jautājums ir, vai slavenajam režisoram būs izdevies radīt mākslas darbu, vai arī tā būs tikai izklaide, piemēram, Džila stiliņā (tipa, sojģot dļa seļskoj mestnoķi) – pavisam sliktu izrādi no tik laba materiāla izveidot ir grūti.

Nu ko. Nāks laiks – redzēsim. Ar nepacietību gaidu vakaru.

Izrāde.

Nekad nav labi pārāk daudz sacerēties. Izrādes sākums man visumā patīk, bet nenoved līdz ekstāzei, kā es pie sevis biju iedomājies, ka būs. Keiša Benders, protams, ir super – tāpat kā Āboliņa Kisa. Patiesībā visi aktieri strādā vienkārši lieliski – kā komanda. Vai tā būtu Broka ar savām baisajām grimasēm, Zariņa ar čerkstošo balsi, Piņķis ar idiota skatienu – es tā varētu turpināt – viņi visi ir līmenī. Tomēr es kaut kā nevaru iejusties lugā. Traucē tas, ka zinu gandrīz katru vārdu, frāzi vai repliku jau iepriekš – es pārāk bieži esmu pārlasījis grāmatu. Ļoti veiksmīga liekās ideja ar ebreju anekdotēm. Lieta tāda, ka romāns satur daudz feļetonu par to laiku dzīvi. Piemēram, kā Maskavā mīl aizslēgt durvis un tml. Tomēr uz skatuves tādus tekstus bīdīt ir pagrūti – tie vienkārši ir pārāk gari. Ebreju anekdotes ļauj it kā saglabāt šo struktūru, un vienlaicīgi kalpo mērķim uzsvērt odesiešu folkloru kā “12 krēslu” avotu.

Pieķeru sevi mēģinot iztēloties, kā varētu tikt izspēlēta viena vai otra no manām mīļākajām romāna epizodēm. Zinu, ka kaut kas būs jāizlaiž, kaut kas jāvienkāršo, bet varbūt arī jāsacer no jauna, lai trūkstošās lietas nerēgotos izrādē kā tādi melli caurumi. Visumā režisors ir labi ticis ar to galā. Man pietrūkst tikai vienas scēnas, kur Āboliņš un Keišs varētu vienkārši lieliski performēt. Tā ir epizode, kur Benders uzmunsturējas uz kuģa par mākslinieku. Romānā Ostaps noved Kisu gandrīz līdz vājprātam, izliekoties, ka ir aizmirsis par savu biedru – “atceras” par viņu tikai tad, kad jau skan tvaikoņa svilpe. Benderam pārlieku patīk efekti, un tas ir arī vienīgais veids kā Vorobjaņinovu iešmugulēt kā puiku – kad nevienam vairs nav laika ko mainīt. Es iedomājos, kā Āboliņš varētu izspēlēt šo Kisas nemieru, mēmo lūgumu, tad cerību sabrukumu, bet beigās laimīgu iznākumu. Diemžēl režisors ir realizējis šo epizodi savādāk.

Jā, man patīk, ka izrādes veidotāji gadījumos, kad ir nolemts izspēlēt kādu lietu, dara to pamatīgi un visā pilnībā, necenšoties pasniegt kaut kādu saīsinātu vai vienkāršotu variantu. Vislabāk man patika epizode Vasjukos ar šahistiem – tā precīzi raksturoja lugas varoņus. Tikai viens sīkums nedaudz gremž – romānā, ja nemaldos, Benders vēl šaha dēli raksturoja kā “patiešām trulu priekšmetu” (domāts kā slepkavības ierocis). Šie vārdi izpalika, un man to pietrūka – tas gan tiešām ir sīkums.

Vispār otrā daļa man iet iekšā krietni labāk par pirmo – izrādē ir izveidojies labs ritms, ko netraucē pat svētā tēva Fjodora briljantu meklējumu vēziskais iznākums. Izrādē tā tomēr ir blakus līnija, kuru ir pagrūti uzturēt pie dzīvības.

Starpbrīdī es nokaujos ar pārdomām, kāpēc vispār Hermanis ir taisījis šo izrādi? Nu, parādīt odesiešus šobrīd varētu būt samērā aktuāli Ukrainas notikumu sakarā. Tomēr šaubos, vai tas ir režisora mērķis. Varbūt atklāt, cik tas ir nožēlojami, ja cilvēki dzenas tikai un vienīgi pēc naudas? Mjā, tas būtu kaut kā pārāk didaktiski un primitīvi. Varbūt vienkārši stāsts ir tāds – nu, kā lai to pasaka – pārlieku smeķīgs, un ir vēlēšanās tam vēlreiz iziet cauri? Iespējams, bet tomēr mani nepamet sajūta, ka tur jābūt vēl kam citam. Izrādes beigās man liekās, ka beidzot saprotu. Skan tas varbūt nedaudz piepacelti, bet, manuprāt, ideja ir, ka teātris, t.i., māksla ir kas daudz lielāks un vērtīgāks par bagātību – neatkarīgi no tā, vai tas notiek Padomju Krievijā, vai kādā citā vietā un laikā. Iespējams, ka tas skan tā pār mēru vozvišenno, bet tieši tā es to jūtu izrādes beigās – es pat asaru šajā sakarā notraucu.