Atkal TOP 100 (2)

Bill Fay 2012 - Life Is People

Atceros, ka tas bija kolosāls laiks, kad bija ienācies labs strēķītis mierīgu un harmonisku dziesmu, un es no tām gatavoju kompilāciju. Man tās visas likās bezgala mīļas, un šis darbiņš man sagādāja patiesu prieku. Kad es sāku darināt shortlist, es ievēroju, ka teju pusei no dziesmām ir viena un tā pate mellbalta bildīte, kur kāds matains tips ir noliecies pār klavieri. Tas, protams, bija baigais obloms, jo mans mērķis ir veidot izlases ar visdažādākajiem izpildītājiem, stiliem vai pat laikmetiem, kurus vienotu viena ideja, nevis atšķaidīt kāda mākslinieka albumu ar pāris dziesmām no malas. Vienlaicīgi es sajutos baigi saintriģēts, kas tas ir par tipāžu, kuram gandrīz visas dziesmas kvalificējas.

Tā es iepazinos ar Bilu Feju – par viņu bija rakstījis kāds interneta žurnāls, bet materiālu ģīmjgrāmatā piespēlējis Klāss, ja nemaldos. Es toreiz savācu 3-4 viņa albumus – tātad visus. Ar Life Is People man vēl palīdzēja Kristaps. Likās neticami, ka pirmie divi ir ierakstīti 70-to sākumā, bet pēdējie 2005. un 2012. gadā. Uz mirkli pat iedomājos, ka mūziķis būs bijis uz krietnu sroku iespundēts čokā – tas likās vienīgais izskaidrojums tādam 30-40 gadu garam radošam pārtraukumam. Klāss zināja stāstīt, ka Bils vienkārši ir ārkārtīgi nekomerciāls tips – ja tā var izteikties. Arī jaunais albums Life is People esot tapis ar draugu atbalstu – pats viņš nekad nesadūšoties uz tādu nopietnu soli kā ierakstīt jaunu disku.

Es neteikšu, ka es tieši ģībstu, klausoties Bilu, bet viņa mūzika ļauj man justies labi – tā ir kā spirdzinošs miegs, kas cilvēku dara laimīgu. Tāpēc es viņu klausos, un tāpēc viņš atrodas manā TOP 100.

Bob Dylan - 1965 Highway 61 Revisited

Bob Dylan  2012 –Tempest

Bob Dylan & The Band 1975 - The Basement Tapes

Esmu jau pietiekoši daudz agrāk izplatījies gan par Bobu, gan par The Band. Tas ir pārāk plašs temats, lai to tā varētu vienkārši izņemt. Vienlaicīgi neparasti lielais publikāciju skaits par šo leģendāro veci uzdzen tādu kā mazvērtības kompleksu – nu, ko tad es, kad tīklā teju par katru puslīdz sakarīgu Boba dziesmu ir atronama visaptveroša informāciju – ko tur vēl mēģināt piebilst.

Savulaik esmu pat noklausījies visu Dilanu strīpā, bet tas nedeva man nekādu apgaismību. Lietu – gan labu, gan sliktu vienkārši bija pārāk daudz, lai tās visas varētu ievietoties man galvā, un es spētu runāt par kaut kādām kopsakarībām attiecībā uz Bobu. Viņu pētīt var visu mūžu, bet kas es tāds, lai šādi izklaidētos? Tāpēc es uz dullo esmu atlasījis šīs trīs lietas, kas, manuprāt, Dilanu raksturo vislabāk. Pagaidām tas arī ir viss.

Bruce Springsteen 1982 – Nebraska

Nebraska ir viens no jaukākajiem maniem atklājumiem pēdējos gados. Lieta tāda, ka man nekad tā īsti Brūss Springstīns nav paticis. Zinu, ka daudzi viņu teju dievina, tāpēc necenšos par to daudz izplatīties. Man Bosa mūzika liekās tāda pārlieku blīva un skaņu pārsātināta. Atsevišķas lietas, piemēram, Born in USA, un kādus tur vēl ir pat ļoti OK, bet kopumā tā mūzika nestrādā – t.i. attiecībā uz mani. Tas neskatoties uz to, ka dzīvajā, t.i., koncertos Brūss man patīk. Viņš prot uzvilkt publiku. Es gan, zināms, esmu skatījies tikai ierakstus – viņa koncī nav sanācis pabūt.

Nuja, un tad pēkšņi nāk Nebraska ar savām lakoniskajām formām, un viss tas pārsātinājums ir kā ar roku noņemts – es vienkārši baldēju. Dziesmas ir skaistas un melodiskas – ar vienkāršu un dabisku plūdumu – es ciest nevaru, kad mūzikas ir samocīta un sadomāta, kāda man tā liekās, piemēram, Bovijam. Mans absolūtais favorīts Nebraskā ir Highway Patrolman – es to ievēroju pirmo, vēl noskatījos lielisku klipu – iespaidīgi.