Atkal TOP 100 (9)

John Lennon 1970 - Plastic Ono Band

Manas zināšanas par lietu patiesajiem apstākļiem parasti ir vai nu nepietiekamas, vai tādu vispār nav. Vienīgā informācija, pēc kuras es veidoju savu viedokli, ir mūzika. Tā es biju pieradis dzīvot “padumjajos” laikos, un nekas diži nav mainījies arī šodien, kad informācija ir pieejama “pirkstu galos”, t.i., rokas stiepiena attālumā no materiāliem Tīmeklī.

Es nezinu, cik ļoti laimīgs vai nelaimīgs bija Džons laikā pēc bītlu izjukšanas un kā tas viss viņam bija vai nebija ar Joko Ono. Vadoties tikai no mūzikas, man vienmēr ir licies, ka Džons tajā laikā atradās uz absolūta izmisuma robežas, kad cilvēks apjukumā mētājās galējībās – galīgā postā cilvēks var tikpat viegli grimt bezpalīdzīgā nomāktībā kā palikt pār mēru agresīvs. Vismaz ar mani pašu tā mēdz notikt.

Džona sāpes, izmisums, apjukums, glābiņa meklējumi man liekās patiesi, un tas padara šo albumu izcilu manās acīs. Es nedomāju, ka Joko spēja sniegt viņam kādu mieru vai patvērumu, jo šī meitene, manuprāt, jau pati bija šā posta galvenā vaininiece. Ar visu to teikt viņai paldies, ka Džons radīja tik izcilu albumu, es nevēlos. Protams, es varu kļūdīties, un vairāk par visu es ceru, ka tā tiešām arī ir. Man tikai ir grūti tam noticēt.

Vēlāk, kad Džons vairs nespēja rakstīt mūziku – Double Fantasy nevar būt apmierinošs rezultāts ģēnija pieciem klusēšanas gadiem – varbūt arī, ka Džons bija iemācījies būt laimīgs. Tikai tad tas vairs nebija viņš. Vismaz ne tāds, kādu mēs viņu atceramies no The Beatles.

John Martyn 1973 - Solid Air

Ja no Klāsa grāmatas es varētu sev paņemt tikai vienu lietu, tad tā būtu Solid Air. Neraksturīgi tādiem atklājumiem Džons Mārtins man aizgāja līdz centriem uzreiz – es biju ieelpojis Solid Air.

Johnny Cash - 1994 American Recordings

Klasika.

Joni Mitchell 1971 – Blue

Agrāk garlaikoja, bet tagad klausos.

Led Zeppelin 1969 - Led Zeppelin II

Led Zeppelin 1970 - Led Zeppelin III

That's the way, oh,

That's the way it ought to be,

Yeah, yeah, mama say

That's the way it ought to stay.

Lou Reed 1972 Transformer

Walk on the Wild Side – mans absolūts favorīts. Ne pārāk vienmērīgs savā kvalitātē.

Love Sculpture 1968 - Blues Helping

Kas man šos ir piespēlējis? HVZ. Skan kā mana bērnība pie Нота-М. Nāk prātā mans draugs Olafs, kurš par bundzinieku kļuva pateicoties dienestam Padumjajā Armijā – tur klubā esot bijis bungu komplekts, bet Olafam neierobežoti daudz laika. Pārradies mājās no krieviem, Olafs bija pavisam cits cilvēks – tūlīt iegādājās klavieres, un sāka apgūt notis. Drīz jau spēlēja kādā grupā, kur kāds gados vecāks, visnotaļ nodzēries mūziķis vienmēr pie izdevības ieteica – “Давай сыграем тухлого блюзевича!”. Tobrīd visi gribējuši spēlēt tikai un vienīgi Deep Purple un Led Zeppelin stilā, bet, gadiem ejot, Olafs ar kompāniju piezemējās precīzi tuxlajā bļuzēvičā – viņi pat savu trio nodēvēja par The Blues Gang.

Love Sculpture man patīk. Summertime un On the Road Again kā arī daudzi citi gabali viņu izpildījumā skan gana pārliecinoši. Tādai lietai vajadzētu patikt Ainaram. Varbūt viņš man tos ir ieskapējis?