Atkal TOP 100 (8)

Elliott Smith – 1995

Genial! Genial! Nav vārdam vietas – vienkārši klausos un baldēju. Galvenais, ka nezinu, kā šo komentēt – es to vienkārši jūtu.

Eric Bibb with Dave Bronze 2002 - Live At The Basement

Labs blūzs ir zelta vērts. Es gan neesmu tāds šā žanra mūzikas cienītājs kā Ainars, bet es to arī nenoniecinu. Vienīgi atšķirībā no agrākiem laikiem, kad man likās, ka blūzs ir veids, kā izkliegt savu dvēseles sāpi, kas parasti saistās ar kaut kādām romantiskām jušanām, tad tagad es meklēju tādus blūzus, kur ir vairāk mūzikas. Cilvēks, kas mīl visu klasificēt varbūt to nosauktu par folkblūzu – man tādi apzīmējumi ir par smalku. Katrā gadījumā man jau sen kā ir noriebušies blūzi, kur “dvēsele ir vaļā” un tas tiek izkliegts ar izmisīgiem elektriskās ģitāras spiedzieniem (pat, ja tos raida gaisā pat tādi vīri kā Ēriks Kleptons vai BB Kings). Man patīk piezemētas un tādas bišķi klusinātas lietas. Bibam tas sanāk kaut kā orgāniski. Tāpēc arī es viņu mīlu, t.i., viņa mūziku, es gribēju teikt.

Tikai ka šajā live albumā pārāk daudz tiek runāts. Vajadzētu noskatīt kādu citu.

George Gershwin (Armstrong & Fitzgerald) - Porgy and Bess

Leģendārs albums.

Gerry Mulligan 1963 - Night Lights

Pasakaini “mīksts” stils. Sajūtos kā sapņains ķengurs – vienkārši vienreizēja sajūta – izkūstu šajā mūzikā kā cukurs tējā. Par džezu es zinu sasodīti maz, bet šis liekās lielisks.

Harry Manx 2010 Isle of Manx

Lakonisks, akustisks, mazliet austrumniecisks - vienkārši cool.

Horace Silver 1962 - Tokyo Blues

Džezs – kapeiku par intelektuālu priekš manis.

Hugh Laurie 2013 - Didn't It Rain

Dakteris Hauss manā mūzikas kolekcijā. Kas gan to būtu domājis! Neviļus nāk prātā teiciens - как плохо вышло, a как хорошо вошло! Klausos ar baudu – lai arī mani nepamet sajūta, ka Hauss mani kaut kā čakarē. Nekas – klausos tango. Jā, nebūtu liels brīnums, ja šis arī izkristu no mana TOP 100.

Hugh Masekela 1972 - Home Is Where Music Is

Atkal džezs. Cienījami.

James Vincent McMorrow 2014 - Post Tropical

Neatceros, kādos apstākļos es šo esmu izvēlējies, jo gads ta’ ir 2014. Kaut kas mani tobrīd būs apbūris. Vispār jau galīgi nav sūdīgs – vienīgi es nesaprotu, kā tādā tempā, kāds var nokļūt manā sarakstā. Tāpat nav zināms, kas ir ieteicis. Pēc gada spriežot, tam vajadzētu būt Kristapam – viņš visrūpīgāk pēta jaunumus.

Mjā, bet tur tomēr kaut kas ir.

Jimmy Smith 1960 - Back At The Chicken Shack

Džezs no džeza atšķiras – šis atkal man aiziet apbrīnojami labi. Atškirībā no iepriekšējiem diviem, kas nav slikti – man patīk klausīties, bet es to nejūtu kā savu mūziku, t.i., drīzāk klausos ar prātu kā ar sirdi. Es zinu, ka visi klausās ar ausīm – tikai es viens ar citiem orgāniem, bet ko tur padarīsi – tāda karma. Atliek tikai cerēt, ka mani favorīti džeza pasaules profiem neliekas tieši riebīgi. Kāda gan tam nozīme – klausos jau es, nevis viņi.

JJ Cale - 1985 26 August - Eureka, California

Jā, Keilu es iepazinu kaut kad 90tajos, bet toreiz viņš man likās tik vienveidīgs un tikai uz sevi vērsts, ka vairāk par izlasīti Best Of vai Star Profile – ko nu mums tur pirāts piegādāja – pie sevis neievedu. Pagāšgad Klāss mani atkal nostādīja uz ceļa – atkal viņu klausos. Un pat ar lielu sajūsmu, jo tas atbilst tam muzikālajam modelim, kāds man patlaban iet pie sirds – klusināts, vienkāršs, bez kadiem izskaistinājumiem.

John Coltrane 1965 - A Love Supreme

Koltreins man ir jāmīl, ja es gribu sevi pieskaitīt pie inteliģences, ko mūsdienās dēvē arī par intelektuāļiem. Pēdējā palama man liekās pārlieku nopietna. Tā varētu uzlikt man kādus nenormālus papildus pienākumus kā, piemēram, staigāt tikai mellās drēbēs vai nekad nesmaidīt. Ar vārdiņu “inteliģents” man ir čum vieglāk sadzīvot, jo to man jau agrā bērnībā ierādīja Siguldas Omamma, kas nepārprotami tāda arī bija.

No sākuma mani šis termins drusku baidīja, jo es drīz sapratu, ka nekad nebūšu inteliģents. Tas nozīmētu brīvi runāt vismaz trīs svešvalodās, bet pārzināt kādas piecas – tajā skaitā latīņu. Vēl vajadzētu spēt orientēties galvenajās filozofu skolās, spēlēt kādu mūzikas instrumentu, un pārzināt mākslas vēsturi. Tas viss mūsdienās vienam cilvēkam praktiski nav pa spēkam, un tāpēc mana Omamma – acīmredzot, lai atvieglinātu manas ciešanas – nolaida latiņu zemāk un pateica, ka inteliģents cilvēks ir tāds, kas iesākto vienmēr novada līdz galam. Man pie šāda principa izdodas pieturēties pa pusei. Lietas, kuras man patīk, es ne tikai padaru līdz galam, bet vēl pēc tam neskaitāmas reizes atgriežos pie tām lai paštīksminātos. Kas attiecas uz nepatīkamajām, tad es paveicu tās ķap-ļap un pastumju kur malā, lai nebūtu uz tām vairs jāskatās. Vēlāk es kaut kur izlasīju, ka inteliģents cilvēks pat dušā nečurājot – īpaši tad, ja kāds uz viņu skatās. Šādai inteliģenta definīcijai esmu jau pulka tuvāk. Tādās reizēs galvenais ir nesadzerties alu pār mēru.

Pa to laiku klausos Koltreinu. Nav nemaz tik slikti, lai arī gluži ģībiens man no viņa tomēr nenāk.