Atkal TOP 100 (3)

Buckley, Jeff 1994 Grace

Buckley, Tim 1969 Blue Afternoon

Džefu – tāpat kā Timu, kas seko – es noskatīju no Klāsa 101 albumu grāmatas. Agrāk par tādiem man nekas nebija zināms. Vispār šī Klāsa grāmata mani ne tikai iepazīstināja ar daudziem jauniem (priekš manis) un interesantiem mūziķiem, bet arī atjaunoja manī interesi par mūziku tādā mērā, ka daži mani draugi to jau sauc par apmātību. Vispār jau arī pirms Klāsa 101 es no mūzikas nekur nebiju aizgājis. Vienīgi es koncentrējos uz tām lietām, kuras man dažādos vecumos bija jau reiz aizgājušas – es tās visas vācu atkal kopā, un centos izvērtēt pa jaunam. Klāsa grāmata mani pagrūda uz meklējumiem nezināmos ūdeņos ar neprognozējamu iznākumu. Var izklausīties banāli, bet tā mani ir padarījuse par pavisam citu cilvēku. Mūzika un blogošana ir kļuvušas man par galvenajām nodarbēm, atspiežot atpakaļ gan daudz citas izklaides, ar kurām gadu garumā esmu nopietni aizrāvies, gan arī liekot man pārvērtēt manas t.s. profesionālās nodarbošanās svarīgumu un jēgu. Par pēdējo esmu drusku noraizējies, jo uz tā balstās manas dzīves (un ne tikai manējās) ekonomiskie pamati. Es vairs nespēju uztvert savu darbošanos biznesa frontē kā kaut ko nopietnu. Līdz ar to tagad es savā brīvajā laikā reti kad nodarbojos ar darba lietām – tajā skaitā es vairs neveltu laiku mācībām, kā to mēdzu darīt agrāk. Patiesībā dažkārt ir vēl daudz trakāk – es nereti darba laikā rakstu savu blogu – par mūziku, par dzīvi – kas nu nāk priekšā.

Jā, es esmu pārvērties, bet vēl vairāk ir pārvērtusies mana darba un biznesa pasaule. Kopš 2008. gada, kad mūs atdalīja no Ziemeļvalstu grupas, un pievienoja Austrumeiropas divīzijai, daudz kas ir mainījies, un gandrīz viss tikai uz slikto pusi – izņemto varbūt vienīgi manu atalgojumu – tas, manuprāt, ir teju divkāršojies. Tomēr divi auditi, krīze, un izmisīgā cīņa par iespēju normāli strādāt – ne tik daudz man kā manai nodaļai – ir sagandējuši manu attieksmi pret darbu. Mjā, Lietuvā un Igaunijā analoģiskas struktūras ir vienkārši iznīkušas. Kad skanēs zvans mums?

Panesās. Skaitās, ka es rakstu par mūziku – par Bakliju Jr & Sr, bet te negaidīti sāku izplatīties par savu šepti. Par Baklijiem teikšu tā – Džefam daudz kas padevās, un viņš ir vienkāršāks un saprotamāks par Timu – kā arī to prasa mūsu laikmets. Mūsdienās mums pietrūkst pacietības kam sarežģītākam.

Manā TOP 100 Džefs iekļuva tāpēc, ka atradās brīva vieta – man bija grūtības atlasīt 100 vienādi spēcīgus albumus – kaut arī tādi tika meklēti visdažādākajos stilos un žanros. Savu TOP 100 es vēlējos (vēlos) izveidot tādu, lai varētu teikt “Lūk, šīs ir patiešām vērtīgas lietas!”. Tomēr slikts Džefs arī nav, un viņa versijas par Aleluja un Ceriņu vīnu – vienkārši ģeniālas.

Kas attiecas uz Timu, tad viņa mūzika tik vienkārši vis nedodas rokā – tā liekās dziļāka un tāpēc klausāmāka. TOP 100 esmu ielicis Blue Afternoon, bet klausos arī citus albumus. Neatceros kurā bija gabals Phantasmagoria In Two – pasakaina lieta. Es pie sevis to dēvēju par lietus dziesmu – tas tāpēc, ka man trāpījās to klausīties dienā, kad vienlaidus lija smalks lietutiņš, un man sasodīti negribējās doties uz darbu – sliktā laikā man patīk slinkot kā nekad.