Atkal TOP 100 (6)

Counting Crows 1996 - August and Everything After

Mr. Jones panāca, ka es kapitulēju 3 minūšu laikā. Pēkšņi es sajutos so symbolic, ka vairs nebija, kur sprukt. Pārējo disku arī klausījos labprāt, bet, ja gribu būtu godīgs pret sevi – es vienmēr gaidīju Mr. Jones. CD man par lielu pārsteigumu atsūtīja Ilona no štatiem vēl 1993. gadā. Jā, bija tāda diezgan jauka Amerikas latviete, kas, pēc visa spriežot, bija atbraukusi uz Latviju dzīves drauga meklējumos. Diemžēl viņa bija gaužām nepiemērota dzīvei tajā laikā tik mainīgajā Latvijā – viņa bija kā siltumnīcā uzaudzēts augs, kas nespēja adaptēties reālajā dzīvē. Tā arī nespējusi realizēt savus sapņus, viņa atgriezās atpakaļ uz dzīvi ASV – bēdīgs stāsts. Tagad, klausoties August and Everything After, es nevaru nedomāt par viņu.

Kas attiecas uz Counting Crows mūziku, tad tā man ļoti patīk. Ar nepacietību gaidīju 2. disku, bet tā arī nesagaidīju – es to vienkārši palaidu garām. Es biju pārliecināts, ka tas pats mani atradīs, bet, kaut kādā nesaprotamā veidā, tas mani nesasniedza. Es saprotu, ka tajā laikā es pārāk nopietni par mūziku neinteresējos, bet ne jau tādā mērā, lai palaistu garām 6 albumus, kas sekoja pirmajam. Acīmredzot tur ir kāds cits iemesls – iespējams, ka Counting Crows nespēja turēt līmeni.

Lai kā arī tas nebūtu man dikti patīk solista balss tembrs un intonācijas – arī patlaban klausos August and Everything After ar patiku.

Creedence Clearwater Revival 1970 Cosmo's Factory

Jau pēc pāris sekundēm tikko Ramble Tamble panesās raitākā ritmā tas notiek – es sajūtos kā tīnis. Gribas lēkāt un dejot. CCR uz mani iedarbojas nekļūdīgi. Un nav jau arī nekāds brīnums – esmu ar viņiem uzaudzis.

Devendra Banhart - 2013 – Mala

Es nezinu, kuru albumu vai māksliniekus Klāss vēlējās, lai publika iemīļo, lasot viņa 101 albumu grāmatu – Nīlu Jangu, Baklijus vai arī vēl kādu citu. Mani māc aizdomas, ka ideālā gadījumā – visus. Nu, tas gluži nav iespējams, mazākais tik īsā laikā, nē. Viens no tiem, kas momentāni man aizgāja līdz “centriem”, bija Devendra Banharts. Es gan nespēju ātrumā atminēties, kuru Banharta disku Klāss bija ielicis, jo pavisam drīz novilku arī pārējos šā indieša diskus, un visi gabali man galvā sajaucās kā kokteilī. Bieži viņa dziesmas izmantoju savās izlasēs, jo tās labi derēja dažādiem noskaņojumiem. Mani tikai nedaudz samulsināja, kad Youtubē, Banharts izpildās kaut kā muļķīgi – it kā parodēdams pats sevi. Laikam sašpricējies – es nolēmu – lai arī vilks viņu zina, kas tam indusam galvā.

Tomēr 2013. gada albums Mala mana atkal iepatikās, un te tas ir. Varbūt nākotnē nomainīšu ar kādu citu Banharta ripuli, bet vieta viņam manā TOP 100 ir rezervēta. Man vienkārši patīk klausīties, kad viņš dzied tā pieklusināti, tikai akustiskās ģitāras pavadībā. Tipiski labais.

Dire Straits 1980 - Making Movies

Mana 80to gadu aizraušanās bija Dire Straits. Ne jau viņi vienīgie, protams, bet Noflera grupa bija viens no galvenajiem maniem atklājumiem 80to sākumā. Es tobrīd mūziku ierakstīju pie kāda Ērika, kas mitinājās kaut kur Tallinas ielas rajonā, ja man neviļ atmiņa. Viņš bija liels īpatnis, jo ierakstīja tikai no vinila – turklāt to viņš saņēma nenormāli ātri pēc diska iznākšanas – teju pāris nedēļu laikā. Uz mani gan nekādu iespaidu tas neatstāja, jo to laiku modīgā mūzika man drausmīgi krita uz nerviem. Tomēr drīz Ēriks uztaustīja manas vājās vietas, piefiksēdams, ka man patīk hārdroks – viņš man “ieskapēja” Perfect Strangers. Patiesībā te arī radās domstarpības mūsu starpā, jo Ērikam likās, ka reiz viņš mani ir atkodis, un man tagad ir jāieraksta arī visādi tur Dio, Iron Maiden, Thin Lizzy un tamlīdzīgas nelietības, bet es tam nejutos gatavs (vēl joprojām neesmu) es labprātāk klausos mierīgu mūziku. Hārdroks ir drīzāk epizode džentlmeņa mūžā, nevis likumsakarība.

Jā, bet Dire Straits pie Ērika bija iemaldījies nejauši. Viņš neticēja, ka es tādu pasūtīšu, tāpēc viņš netērēja nekādu daiļrunību šo reklāmai. Vien pateica, ka “tā ir grupa, kas ņem ģitāru un spēlē nost”. Tas albums izrādījās koncertnieks Alchemy, kas apkopoja labāko, kas bija atronams grupas pirmajos albumos. Man tas dikti iepatikās, un var teikt, ka es kļuvu par Dire Straits fanu. No sākuma par diezgan fanātisku, bet tad Ermanbriks nospēlēja Brothers in Arms savā Varavīksnē, un es nedaudz atsalu pret šamajiem. Tajā laikā likās – ja to spēlē pat Ermanbriks, tad pārbaudi, vai neesi kļūdījies atzīstot kādus par labiem esam.

Tomēr galīgi pret Noflera komandu es neatsalu, un pat sāku vākt viņu šaibas. Tajā laikā es bieži lidoju uz Helsinkiem, kur lidostā par ietaupīto dienas naudu (ciešot badu) es katru reizi atļāvos iegādāties vienu Dire Straits albumu. Tā drīz vien savācu tos visus. Grupa – vismaz manu draugu vidū – ir vairāk populāra ar saviem vēlāko gadu diskiem, kamēr man labāk patīk tie no agrīnā perioda, kas noslēdzās ar Alķīmiju. Vispār mans mīļākais gabals bija/ir Sultans of Swing – es pat nezinu, kāpēc tieši Making Movies ir ieviesies manā TOP 100.