Atkal TOP 100 (5)

Charles Mingus 1977 - Three or Four Shades of Blues

Labs džezs.

Coldplay 2000 – Parachutes

 And we live in a beautiful world,

Yeah we do, yeah we do,

We live in a beautiful world

Brīnišķīgs rīts. No ezera ceļas migla, bet es tomēr saņemos un nopeldos. Tad uzlieku muzonu daudz neraizējoties, ka visi mani smalkie brālēni vēl saldi guļ. Tomēr, nē – izrādās, ka Andrejs jau ir uzslējies uz pakaļkājām – viņš izsaka man savu apbrīnu par tik labi piemeklētu muzonu. Viņš tikai brīnās, kā mans debilais telefons ir spējīgs uz tik kvalitatīvu atskaņojumu. Es parādu sarkano Nokia tumbiņu, kas izskaidro skaņas jaudu.

Jā, tā bija brīnišķīga nogale, kad mēs – es ar Jāni un mūsu brālēniem – Andreju un Juri – kopā aizlaidām makšķerēt uz Lielauces ezeru. Zives gan diez ko neķērās, bet makšķerēšana tieši būdiņas, kas bija uzcelta uz ūdens, kā arī ar mēru patērētais alkohols padarīja šo pasākumu par gaužām patīkamu izklaidi. Turklāt ir interesanti satikt tik cienījamus ļaužus, kādi ir mani brālēni. Juris, protams, ir panākumiem visbagātākais no mums visiem – vismaz tāds, manuprāt, viņš grib justies. Ir jau arī viņam “darba slava” – viņam, piemēram, otrā rītā tieši no makšķerēšanas ir jādodas uz tikšanos ar Ministru Prezidenti – ļoti svarīga lieta. Turklāt viņš daudz dauzās pa ārzemēm, pasniedz Ziemeļvalstīs un ko visu vēl ne – viņš ir profesors pa sporta līniju.

Man daudz labāk patīk parunāties ar Andreju – viņš nopelniem bagāts fotogrāfs, kas, protams, ir ļoti labi, bet galvenais – var just, ka viņš patiešām ir gudrs vecis, kura domās ir vērts ieklausīties. Mani tikai mulsina, ka viņš izskatās šausmīgi līdzīgs manam vecfāterim – Siguldas Opapam. Nu, nekāds brīnums jau tas nav – viņa vecmāmiņa bija Opapa māsa. Andrejs man liekās tāds slīpēts – viņš piemērojas sarunas biedram. Ja tas runās vidusskolnieka līmenī, Andrejs neliks manīt, ka tas viņu garlaiko un arī nemēģinās virzīt runas uz ko intelektuālāku. Ja jokosim – plēsīs jokus pretī, bet ja sanāks runāt par ko patiešām nozīmīgu, piemēram, par mākslu, var tiešām daudz ko interesantu pastāstīt. Mana nelaime ir tajā apstāklī, ka es nekad neesmu interesējies par fotogrāfiju, bet mākslā, ja neskaita mūziku, orientējos ļoti pavirši. Tāpēc man ir grūti būt interesantam sarunu biedram Andrejam. Nevaru taču vienkārši palūgt viņu – nu, izstāsti man, kā var uzņemt tik ģeniālas bildes. Vai arī – kas padara vienu fotogrāfiju par ģeniālu atšķirībā no otras. Man patīk skatīties Andreja bildes un pētīt, piemēram, bērnu vai kādu citu cilvēku sejas, ja tādas tur ir, un tad meklēt atbildi, kāpēc es atzīstu šo bildi par interesantu. Tomēr es šaubos, vai es spētu sazīmēt, ka fočene ir tizla, ja man tādu pabāztu zem deguna kopā ar citām. Es nespētu pateikt, ka šī, lūk, ir švaka, kamēr tā otra – vienkārši super. Mjā, mana kundze gan samērā nekļūdīgi spēj tādas lietas atšķirt. Ja, piemēram, par kādu manis bildētu skatu viņa pasaka, ka tas ir labs, tad es esmu drošs, ka vairums cilvēku, kuriem es to parādīšu, domās tāpat. Līdzīgi ir ar vāju bildi pretējā virzienā.

Ko es te rakstu? Kāds tam sakars ar Coldplay? Tikai tāds, ka šo albumu tajā miglainajā vasaras rītā mēs visi novērtējām. Jā, man patīk šis Coldplay albums – īpaši Don’t Panic. Šausmīgi forša skaņa. Man tas liekās kā apliecinājums tam, ka viss ģeniālais ir vienkāršs.