Atkal TOP 100 (7)

Donovan 1965 - Summer Day Reflection Songs  
Reti ir tā, ka kādu mūziku apgūsti kopā ar bērniem. Man tā ir gadījies ar Donovanu. Krišam Vecrīgā dzīvoja kāds korišs – vārdā Atis, Ansis vai kā tamlīdzīgi. Tas arī ierādīja mums visiem šo Donovana dubultnieku. Man tajā iepatikās uzreiz virkne lietu – Catch The Wind, Ballad Of Geraldine, Universal Soldier, Remember The Alamo, Goldwatch Blues, bet bērniem savukārt Car Car (Riding In My Car), Circus Of Sour, Candy Man, Tangerine Puppet. Īsāk sakot, katrs varēja no Donovana ko smelties, un tāpēc šis dziedātājs mūsu mājās bija lielā cieņā. Vēlāk, kad Lāsma jau bija tīņa vecumā, viņa iemācījās dziedāt un strinkšķināt uz ģitāras Colours un To Try For The Sun – mani tas trakoti aizkustināja. Lāsmas māsīca Zane, redzot cik ļoti Donovans tiek mīlēts, iedāvināja manai meitai vēl kādu šaibu ar viņa dziesmām. Diemžēl tās izrādījās stipri atšķirīgas no mūsu iecienītajām, un tāpēc mēs mērķtiecīgi sākām meklēt Summer Day Reflection Songs. Mēs gan tobrīd nezinājām šā diska nosaukuma, un tāpēc savācām vēl pāris albumu, kas mums tā īsti negāja pie sirds, līdz beigās uzgājām īsto – vēl nebija estājies “internāta” laikmets, kad atrast informāciju par jebkuru izpildītāju vai lietu ir vieglāk par vieglu.
Mjā, tā nu sanāk, ka Donovan ir pēdējais no izpildītājiem, kas vēl tika meklēts pa vecam – bez gūgle wiki vai kādu citu līdzīgu rīku palīdzības. Tas, protams, piedod Donovanam vērtību manās acīs. Turklāt es viņu iepazinu pirms Dilana, kas bija svarīgi – nebija neviena, kas aizēnotu Donovanu.
Jā, no tādām lietām tik viegli vis neatkratīsies. Vēlāk man vēl ietrāpījās kāds cits Donovana ripulis – Beat Cafe, kas gan bija stipri atšķirīgs no klasikas, bet tam arī bija savs, īpašs smeķis. Kopumā teikšu, ka Donovan ir ļoti cienījams pilsonis – kā teiktu Ainars – tāpēc jau arī viņš ir manā TOP 100.

Doors - 1971 LA Woman
Students-praktikants vada stundu: –Bērni, atbildiet, kas ir mūsu mīļākie augi?
–Kaņepītes! –Magonīte!
Pieceļas nākošais un saka: –Gurķis!
–Kas par gurķi? Tas ir “2”! Sēdies! Kā tevi sauc?
–Pēteris Kāsītis.
–Kāsītis!? Ak, KĀSĪTIS!...

TAS TAČU DŽIMS!


Dr. Hook 1973 - Belly Up!
Mīlestība no pirmā acu uzmetiena.

Dr. John 1992 - Goin' Backto New Orleans
Jā, tieši kā rakstīts – Goin' Backto New Orleans.


Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Līdakas

Attēls
 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās
Lasīt vairāk

Gavēnis

Attēls
  Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu. Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu. Vopšem tas nebija int
Lasīt vairāk

Ogriņš

Attēls
Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”. Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu. Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ
Lasīt vairāk