Digitalizācija

 Digitalizācija esot process, kurā analogie procesi un fiziskie objekti tiek pārveidoti ciparu formātā. Mhm, kad es vēl strādāju – tas gan bija dikti sen – pie mums visi runāja par biznesa digitalizāciju, ar ko visbiežāk saprata pierasto IT sistēmu pārnešanu uz “mākoņiem”, vai arī tā saucamo blockchain tehnoloģiju ieviešanu un tamlīdzīgas nelietības. Aptuveni ap to laiku es vispār pārstāju interesēties par tehnoloģijām, un nekad tā īsti šīs smalkās lietas neesmu izpratis.

 Toties es esmu sapratis, pareizāk sakot, novērojis digitalizāciju sevī. Tas gan nenozīmē, ka es pēkšņi būtu sācis sadalīties nullītēs un vieniniekos, bet kaut kas uz to pusi tomēr ir. Esmu zaudējis spēju ilgstoši koncentrēties uz vienu lietu. Un šis nav īstais brīdis jokot, ka sievietes krūtis ir baiss piemērs tam, ka vīrietis spēj koncentrēties uz divām lietām vienlaicīgi. Situācija patiesībā ir pavisam nopietna – es nespēju koncentrēties, piemēram, lasīt interesantu grāmatu, jo esmu saindējis savu uztveri ar paradumu ik pa piecām minūtēm mainīt izziņas avotu. Tas aptuveni atbilst intensitātei, kā mainās tēmas, blandoties pa tīmekli. Rezultātā minūtes piecas lasījis grāmatu, man rodas teju fiziska nepieciešamība pārslēgties uz ko citu, lai arī ar prātu es saprotu – grāmata ir forša, tā man patīk.

 Otra lieta ir aizmiršana. Es nespēju atcerēties jaunus faktus vai nosaukumus, tā vietā es atceros, kur nepieciešamo informāciju var atrast. Tā jauna informācija nepienāk – gudrāks nepalieku, bet vecā piemirstas, jo kāda jēga atcerēties, piemēram, visus Led Zeppelin albumus un kura dziesmā ir kurā, ja šī informācija ir pāris klikšķu attālumā? Protams, var iebilst, ka es jaucu digitalizāciju ar vecuma marasmu – viss var būt, bet man šķiet, ka tomēr nejaucu. Iespējams, šīs divas lietas ideāli viena otru papildina, bet sekas uz cilvēku tās atstāj paliekošas.