Kā man neiet

 Jūs, protams, smiesieties, bet es šodien pabeidzu rakstīt romānu. Es nerakstu ātri, un tam ir labs iemesls – negribu, ka man aptrūkstas ko rakstīt. Ideju man ir maz, un, lai arī esmu salīdzinoši cienījamos gados – jau pēc 60 – dzīves pieredze man ir gaužām nabaga. Es vienmēr esmu centies izsargāties no piedzīvojumiem, īpaši tādiem, kas varētu man beigties “vēziski”. Tāpēc īsti nav par ko rakstīt. Bet rakstīt vajag, jo ko gan citu darīt pensionāram, kurš neko neprot? Nedarīsi neko – nosprāgsi.

Tā arī šis darbs ir tapis – vairākos piegājienos – viss kā pieklājas. Amizanti, ka ideju man piespēlēja “Literārajā Akadēmijā” vai rakstnieku-amatieru kursos. Tur tika dots uzdevums atrast trīs lietas vai īpašības, kas katram nepiemīt, un pēc tam uzmest stāstiņu pirmajā personā. Vispār “pretējās īpašības” bija jānosauc kādam citam – mūs visus sadalīja pa pāriem. Bet, tā kā mēs grupā bija nepāra skaits dalībnieku, tad vienam (protams – tas izrādījos es) vajadzēja šo vingrinājumu izspēlēt pašam ar sevi, un te ir manas trīs antiīpašības:

1.       Jauns – vecs

2.       Sieviete – vīrietis

3.       Muzikāls – nemuzikāls

Un tā tapa šis gara ražojums. Trakākais tas, ka nezinu, ko ar to iesākt. Varētu pieteikt kādam romānu konkursam, bet tā kā esmu pensionējies priekšlaicīgi, tad es nedrīkstu strādāt algotu darbu. Citādāk vēl atņems pensiju un vēl liks atmaksāt saņemto. Būs vien kāds gadiņš jāpaciešas.