Viegli lasāms romāns galvas atpūtināšanai



Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Līdakas

Attēls
 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās
Lasīt vairāk

Gavēnis

Attēls
  Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu. Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu. Vopšem tas nebija int
Lasīt vairāk

Ogriņš

Attēls
Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”. Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu. Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ
Lasīt vairāk