Murķeļi

Mēs ar Ingrīdu katru pavasari dodamies murķeļot. Ir tādas sēnes. Pandēmijas pirmajā gadā mums bija veicies uziet pāris murķeļu vietu, un tagad mēs tās katru pavasari braucam aplūkot. Bet mums nesecās. Murķeļu vienkārši nav. Veltīgi mēs lūkojamies pēc lāčpurniem, ķēves pupiem; nav pat visprastāko bisīšu, kas, cita starpā, labi nenovārītas ir indīgas.

Šodien aizdevāmies uz Siguldu, uz pašu cerīgāko vietu, bet murķeļu tur nav “ne locekļa”. Tā kā benzīns tagad dārgs, tad pēc sēņošanas tāpat devāmies blandīties pa apkārtni. Rīts bezgala skaists, cilvēku nav daudz, kas ir forši, jo neviens neaizrāda, ka mūsu suns nav pie saites. Tikai Paradīzes kalnā, kur es biju iecerējis mazliet atpūsties uz soliņa, redzu kāda džeka muguru, bet bišķi vēlāk ievēroju, ka viņam priekšā stāv kāda meitene – šie laikam iztēlojas, ka atrodas uz “Titānika” priekšgala. Man pat galvā noskan “my heart will go on and on”.

Kad esam pārītim jau pagājuši garām, Ingrīda piezīmē, ka meiteni brunči bijuši gaisā. Īsāk sakot, nav nekāds tev tur “My heart will go on and on” – drīzāk ”Vairosimies Latvijai”. Mjā, kad mēs augām...