Diriģents

 Vakar – pretēji katrai loģikai – sanāca aizvilkties uz Lielo Ģildi, uz LNSO koncertu. Ko lai saka? Daugavmalā pretī Vecrīgai nav kur mašīnu atstāt! Kaut kāds sviests! Laikam jau šādus sīkumus varētu arī nepieminēt, bet tieši tie ietekmē, kā tu klausīsies mūziku: vai nu būsi mierīgi relaksēts, izsūcis glāzi sarkanvīna bufetē, vai arī uzvilcies, ka nekas nav tā, kā tam ir jābūt.

Tā es mazliet sakreņķējies vēroju, kā Ģildes skatuve ir stāvgrūdām piepildīta ar štrumentiem, jo labu tiesu platības aizņem melns rojālis “po-centru”. Man tas nav nekāds pārsteigums, jo jau no rīta LR3 dzirdēju interviju ar pianistu, kurš esot dikti slavens un labs. Sarunas beigās diktore uzvaicāja, ko šis domājot par diriģentu no Somijas. No Somijas? – tobrīd es nobrīnījos. Jā, uz šo koncertu ir izrakstīts kāds jauns censonis. Tagad skatos, kā šis performēs. Turklāt ne es viens, jo tieši man priekšā sēž LNSO “regulārais” diriģents, rociņas salicis vienkopus, kā vienmēr tās tur, pirms pats ķeras pie diriģēšanas.

Ierodas soms. Pirmie iespaidi ir, ka šis puisis mērāms gaiļa svarā – tāds maziņš un vājiņš. Turas viņš gana droši, rokasspiediena vietā padodot elkoni pirmajām vijolēm. Tad sākas. Nekad agrāk neesmu redzējis tik kustīgu un temperamentīgu orķestra vadītāju. Lūk viņš metas pa labi, žestikulējot altiem, lai tie paņem tā riktīgi cieti un draudīgi, bet tad tūlīt pat metas atpakaļ pie vijolēm, tām savukārt rādot, lai tās plūst un vijas. Kad pienāk brīdis izšķirošākam sitienam ar bungām, diriģents asi piecērt kāju, gluži kā kašķīgs bērns.

Es nekad agrāk neesmu redzējis, ka diriģents šādi šaudītos apkārt. Rodas iespaids, ka viņš vēlas vērsties pie katras orķestra grupas individuāli, un, ja tas vien būtu iespējams, gluži kā kolibri lidinātos apkārt mūziķiem, tā panākot vēlamo efektu. Notis vai piezīmes puisis nelieto, tāpēc šādam action viņam pietrūkst tikai spārnu un kolibri prasmes lidot arī atsprākleniski.

Es esmu pārāk liels nepraša mūzikā, lai te spriestu par koncerta kvalitāti. Vienu gan varu apgalvot droši: orķestris atsaucas uz diriģenta pūlēm un rezultāts ir ļoti dzīvs, brīžam pat vētrains. Man piemirstas pat slavenais pianists – visu koncertu vēroju diriģentu.