35

 

Beidzot es esmu ticis pie termometra un tūlīt pat lieku to lietā. Pēc piecām minūtēm cerību pilns skatos, cik tad būs, bet ieraugu... 34,8 pēc Celsija. Nespēju tam noticēt. Tāpēc paturu vēl piecas minūtes. Nē, nekas nav mainījies. Vai es izdziestu? Prātā nāk krievu laikos dzirdētā meteo prognoze – medļennoje obļaģiņeņije sudov (vai kā tamlīdzīgi). Vai ar mani tiešām tik traki? Es, lai arī galvā jūtu savādu vēsu tukšumu, jūtos tīri labi – mazākais salīdzinājumā ar vakardienu. Jā, bet vakar mani bija piemeklējis stāvoklis, ko var apzīmēt tikai ar vienu vārdu – pizģec. Vienīgi šis kompaktais vārds var pietiekami skaidri aprakstīt manu stāvokli. Es jutos tik slikti, ka nespēju pat gultā atlaisties pusguļus, lai lasītu vai datorētu. Vispār tā ir dīvaina jušana, ka no sākuma tu konstatē, ka tev nav spēka uzslieties uz pakaļkājām. Kad paņem datoru, lai ko rakstītu, drīz vien nākas atzīt, ka arī tam spēku nav pietiekami. Tāpēc datoru nomaini ar planšeti un domā tāpat mazliet pablandīties pa Tīmekli. Tomēr drīz sāk mākties virsū nelabums, ka saproti: labākais, ko vari pasākt, ir planšetē ierubīt LR3 un likties pavisam slīpi. Tā ir idiotiska sajūta: miegs nenāk, un tāpēc vienīgais, kas tev atliek, ir skatīties vai nu griestos, vai arī, kā ārā uz apsnigušajām priedēm. No rīta es biju pat nopriecājies, ka man nav apetītes – varēšu risināt savu liekā svara problēmu. Tagad saprotu, ka nedrīkst ar savu orgānismu tā jokoties. Ļoti ātri var pazust tā vēlme dzīvot – un ko tad? Laiks pie tēviem doties? Cik ilgi man gribētos dzīvot? Līdz 70 vajadzētu izspiest. Pareizāk sakot, līdz 72 – tik ilgi nodzīvoja mani senči. Protams, labāk būtu 92, kā manam vecfāterim un vecmuterei, bet nekad nevajag prasīt no dzīves pārāk daudz. Bet ja nu sanāk atņirgties pie 64? Tas šķiet maķenīt pāragri. Tā prātojot, pats nemanu, ka esmu iesnaudies. Pamošanās nav patīkama. Šķiet tūlīt vemšu. Tikai ko? Nezināmas izcelsmes zāļu tēju, ko es šorīt esmu izdzēris vairāk nekā citkārt gada laikā? Visviens palūdzu sievu novietot blakus pie gultas vašbļodu – lai nepiešmucētu apkārtni. Tad beidzot tiek sagādāts termometrs, kas uzrāda 35,2. Jā, kaut kas tamlīdzīgs bija sagaidāms. Laimīgā kārtā mana labākā puse pēc dabas ir dziedniece. Drīz viņa ir internetā noskaidrojusi, kas ir jādara pie ekstremāli zemām temperatūrām. Vispār nekā ekstremāla jau vēl nav – vēl turos virs 35. Esot jādzer ingvera tēja. Kakaja merzostj! - es pie sevis nolamājos, bet sievai ir jāklausa un lielo tasi izdzeru. Pēc tam notiek eksperiments ar cilvēkiem – tiek atvērts logs. Svaigs gaiss esot kritiski svarīgs. Lai no tā neciestu mans ar sazin kādu vīrusu slimais ķermenis, man virsū tiek uzmesta dūnu sega. Tas palīdz. Sajūtos pulka labāk. Vēlāk izmēru temperatūru – 35,8 – nu tas jau ir gandrīz pavisam labi! Es, sajutis spēku pieplūdumu, nolemju skatīties futeni. Diemžēl jau pirmā puslaika vidū saprotu – atrašanās pusguļus pie televizora manā stāvoklī nav iespējama. Nākas pārvākties atpakaļ uz guļamistabu un atkal vērot griestus. Sāp galva, nelabums mācas virsū, bet sieva liek dzert ingvera tēju gluži kā tādam zirgam.

Jā, bet 38,4 no rīta bija kā pēdējais ļaunais brīdis. Atkal ingvera tēja, brokastis un skaties – jau 35,2. Jūtos labi – spēju sēdēt un datorēt. Vēl pēc pusstundas – jau 36,0! Man jau gribas pat iedzert kādu mēriņu. Tātad dzīvošu!