Bītlu jaunais albums

Foto izstādes atklāšanā mākslinieks atzinās, ka viena no daudzajām bildēm ir uzņemta ar digitālo kameru, nevis uz filmas, un viņam par to esot kauns. Tobrīd vienkārši pietrūcis laika ieskriet mājā pēc īstās kameras.

- Neviens taču to nezina, - es iebildu.

- Es pats to zinu, - meistars atteica.

Izrādē “Bītlu jaunais albums” mūzika ir piemeklēta meistarīgi. Uzreiz var redzēt, ka cilvēks pazīst drēbi – dziesmu vārdi vienmēr sasaucas ar emocijām katrā ainā, tās ir atlasītas atbilstoši lugas darbībai. Turklāt var manīt, ka cilvēks bītlu repertuārā orientējas – mūzika ir gan no grupas agrīnajiem albumiem, gan no pēdējiem. Tomēr viens fragments nebija bītlu, tas nāk no Džona Lenona “Double Fantasy”. Vai tiešām frāze “I love you, yeah-yeah, now and forever” ir tik unikāla, ka bītlu daiļradē nekas līdzīgs nav atrodams? Nē, drīzāk veids, kā Džons to komunicē, izrādījās pārāk atbilstošs konkrētajai ainai, un izrādes veidotājs nav noturējies un pārkāpis robežu, tas ir, izgājis ārpus The Beatles repertuāra.

Labi – šī tiešām ir matu skaldīšana, vai, pareizāk sakot, mākslā tiek meklētas utis. Izrāde ir lieliska; tieši tāda kā man patīk: tā ir viegli baudāma, bet tajā pašā laikā liek aizdomāties. Temats ir it kā nodrāzts – cilvēka un mašīnas attiecības un beigās pat konflikts. Tikai šoreiz tās nav ļaunās mašīnas, pār kurām ir zaudēta kontrole un cilvēks cīnās, lai atgūtu virsroku, un mūsu simpātijas, protams, ir cilvēka, nevis bezjūtīgo mašīnas pusē. Izrādē mašīna ir nesalīdzināmi jūtīgāka par cilvēku; patiesībā mašīna (robotcilvēks vai cilvēkrobots – nezinu, kā ir pareizi) ir daudz cilvēciskāks par mūsdienu cilvēku. Pēdējais grāmatas vairs nelasa, mākslā īsti neorientējas – viņš dzīvo seklu patērētāja dzīvi. Informāciju gandrīz vienmēr uzņem pastarpināti internetā, nevis no pirmavotiem. Tas arī nosaka viņa nespēju dziļāk just, kas patiesībā ir vienīgais, kas varētu padarīt cilvēku pārāku par mašīnu, jo erudīcija tā, protams, nevar būt, mašīna ir kā staigājoša enciklopēdija.

Īsāk sakot, manas simpātijas bija mašīnas pusē, un es ļoti pārdzīvoju slepkavību (jā, robota vardarbīgo “izslēgšanu” es uztvēru kā slepkavību) izrādes izskaņā. Šeit gan saskatīju vienīgo vājo vietu izrādē. Ja ir noziegums, tad ir jābūt motivācijai. Kāpēc robotu vajadzēja “nogalināt”? Tikai tāpēc, ka viņš vairs netaisīja naudu saviem saimniekiem? Traucēja ar savu klātbūtni? Jā, protams, traucēja, bet, lai kāds pasniegtos pēc cirvja (cirvi gan nelietoja, iztika ar elektrošoku), ir jābūt daudz nopietnākai motivācijai.

Bet izrāde vienalga ir foršā. Kā jau teicu – liek aizdomāties, kāpēc “vispābā”?