Etalonbikses

 Nesen kāds ģīmjgrāmatas lietotājs ielika poustu ar parakstu “I have a dream”. Tas varbūt nebija tik smeldzīgs kā Mārtinam Luteram Kingam, bet arī tam bija pretenzijas uz ko lielu, proti, uz skaisto. Pēc tā man ir pat kauns atzīties, ka man arī vienmēr ir bijis sapnis, pareizāk sakot, sapnītis. Vienīgi mani sapņi vienmēr ir bijuši tik nožēlojami sīki, ka man ir pat neērti atzīties.

Lieta tāda, ka man, uzaugušam attīstīta sociālisma apstākļos, bērnībā gribējās tikt pie džinsiem. Tas bija kristāltīrs manas bērnības sapnis. Džinsi šķita kaut kas tik foršs, tik superīgs... Ja man tādi būtu, es noteiktu pārtaptu par pavisam citu cilvēku. Es vairs nebūtu nožēlojams lūzeris, kāds es arī biju; es dzīvē paceltos – varbūt mani pat sāktu ievērot meitenes...

Vispār paši pirmie džinsi man bija salīdzinoši agri. Tie bija Polijā ražoti ar firmas birku “Šarik”. Tomēr to var uzskatīt par tādu kā aizvēsturi – tad tās man bija vienkārši ērtas bikses ar baigi čum kabatām. Vajadzība pēc īstiem džinsiem radās vēlāk, kad es aptvēru, ka džinsiem ir jābūt “dilstošiem”. Tā bija obligāta prasība, jo rokzvaigznēm bikses bija tieši tādas. Visas rokzvaigznes man iesākumā bija tieši četras – man mājās bija The Who albuma vāka fotogrāfija (jā, jā – ar apčurāto betona kluci), un tur visi bija džinsos. Nu kā lai pēc tā cilvēks dzīvo tālāk bez džinsiem?

Garais stāsts īsi – pie džinsiem es tiku, aizņemoties naudu no kādas meitenes, un tā kā man nebija nekādu cerību parādu atdot, biju spiests šo meiteni apprecēt. Labākais darījums manā mūžā – kopš tā ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi, un es joprojām nevaru beigt priecāties.

Mūsdienās, kad džinsi ir brīvi pieejami veikalos, cilvēki vairs neprot šīs bikses īsti novērtēt. Man gan katrreiz, kad es noeju gar vitrīnu, kurā ir izliktas šīs bikses, sirdī iemetas tāda kā tīkama smeldze. Dažkārt es arī džinsus nopērku. Te ir svarīgas divi lietas: vienkārt, bikšu skaitam mājās nevajadzētu pārsniegt saprātīgu skaitli, kas parasti svārstās robežās no četri līdz astoņi; otrkārt, man ar saviem gabarītiem ir jāspēj tajās ietilpt. Pēdējais apsvērums ir ļoti svarīgs, jo nebeidzamajā cīņā ar lieko svaru, džinsu izmērs spēlē visai nozīmīgu lomu. Izmērs ir labi zināmi cipari; patiesībā tikai pirmais cipars ir nozīmīgs, jo otrais praktiski nekad nemainās.

Nu, lūk, tā es pagāšgad nometu šo ciparu uz leju par veselām divām vienībām, un, kāds prieks, kāda līksme!, es samazinātā izmēra džinsos ietilpu! Biju tik laimīgs, ka nepievērsu uzmanību auduma sastāvam, kas vairs nebija 100% kokvilna; kaut kāds procents bija pazudis no šā apaļā cipara. Īsāk sakot, es biju apmierināts kā zilonis, līdz kādā interneta veikala speciālās cenas piedāvājumā es ieraudzīju veco, labo “rabočij ļevis”, t.i., klasiskos Levis džinsus. Izmērs man bija labi zināms, un es aukstasinīgi pasūtīju sev šīs bikses. Rezultāts bija šokējošs – tās man ne tikai bija par mazu, es pat nespēju dabūt ciet pogas (kārtīgs “rabočij ļevis” ir ar pogām, nevis ar reiferi).

Tā es noliku levisenes skapī, un uzsāku... gavēni. Pats savu, kas sākās 3. janvārī un ilgst līdz februāra beigām. Vakar pamēģināju džinsos ielīst. Man tas izdevās, bet tas ir arī viss, ko varu par to pateikt. Levisenes joprojām nav velkamas, jo dzīvē viegli var nokļūt situācijās (piemēram, dzerot alu), kad bikšu aizpogāšanai un atpogāšanai nav iespējams ieplānot piecas minūtes (apmēram tik daudz laika šīm operācijām patērēju vakar). Lai arī esmu šķīries mazliet vairāk kā 5% no sava dzīvsvara, izrādās, ka ar to nav gana. Noliku etalonbikses atpakaļ skapī – nekas vēl nav beidzies, cīņa turpinās!